Latvijā šogad satiksmes negadījumos gājuši bojā 542 cilvēki. Bezkaislīga statistika. Pustūkstotis zārku laikā, kad mūsu zemē nav kara. Preses producētās ziņas izveido pieradumu, un mēs vairāk ne par ko nebrīnāmies. Runājam par to, kā tiek sagrauts vecu automašīnu tirgus, jo valdība tās aplikusi ar nesamērīgu nodokli. Šur tur Eiropā valdības dotē iedzīvotājus, lai viņiem nevajadzētu braukt ar autiņiem, kas vecāki par 10 gadiem. Bet tā jau dara bagātā Eiropa. Pie mums visi apriori skaitās nabadzīgi, lai gan vidēji mēnesī tiek iegādātas automašīnas aptuveni par 5 miljoniem latu.

Līķu problēma nav vis naudas, bet gan braukšanas prasmes un vadītāja morāles jautājums. Proti, situāciju uz ceļiem nosaka tas, kas ir autovadītāja galvā, sirdī un rokās. Daudzējādi to ietekmē autoskolas, kuras cenšas apmācīt pēc iespējas vairāk absolventu un nopelnīt. Nauda, lai cik triviāli tas skan, patlaban ir Latvijas pārprastā kapitālisma galvenais dzinējspēks. Autoskolās, kā stāsta zinoši autoinstruktori, dažkārt strādā amatam nepiemēroti cilvēki – bijušie bārmeņi, skolotāji, bezdarbnieki -, kuri ar savu personīgo auto apmāca cilvēkus. Neprofesionalitāte, protams, tiek aizstāvēta ar vajadzību izdzīvot. Šis arguments, ņemot vērā streikus un sūrošanos par nabadzību, ir svēts. Diemžēl.

Ķēdīte nav sarežģīta. Nepraša autoinstruktors izmāca sliktu šoferi, kurš, apguvis dažas nepieciešamās iemaņas un iezubrījis teoriju, iegūst vadītāja apliecību un izbrauc ielās. No sākuma viņu mulsina kolēģu agresivitāte un pārgalvīgais braukšanas stils, bet pēc tam viņš pierod un kļūst tāds pats, jo, nepiemērojoties apstākļiem, var palikt zaudētājos. Pamēģiniet paši braukt pa pilsētu ar 50 kilometru ātrumu stundā, nevis 60 – 65, kā pierasts, un jūs redzēsiet, ka aiz jums izveidojas gara aste. Nu kam gan tas ir vajadzīgs!

Protams, ka ir daudz labu autoskolu un daudz labu instruktoru, kuri savu darbu dara pēc labākās sirdsapziņas. Te tiek gatavoti labi autovadītāji. Kaut gan, kāda prasme var glābt šoferi, kuram uz ātrgaitas šosejas pa pretējo braukšanas joslu pēkšņi nesas virsū nez no kurienes izniris pretimbraucējs? Nav tādas prasmes. Salīdzinoši nesen bojā gāja autosportists, kura braukšanas joslā lielā ātrumā ieslīdēja nemākuļa vadīts jaudīgs auto, un tādi gadījumi notiek ļoti bieži. Var apdrošināt dzīvību par lielu summu, jo tad vismaz kaut kas paliek tuviniekiem.

 Visi šoferi zina, ka grūti uz ielas sastapt pieklājīgu braucēju, ja definējam pieklājību kā īpašību kopumu, kuras netraucē citiem cilvēkiem. Latvijas šoferi ir neizprotami agresīvi un nepieklājīgi. Varbūt, ja Zigmunds Freids būtu dzīvs, viņš ko varētu pateikt par libido un sublimāciju, taču šķiet, ka mums ir darīšana ar kaut ko dzīvniecisku un racionālam prātam netveramu – tieksmi iznīcināt. Kā to var pārvarēt – universālu recepšu nav. Varbūt palasīt Bībeli un apvaicāties, kas ir pazemība un prasme piedot? Saprotams, ka cilvēkam, kuru it kā aizsedz metāls un stikli, daļēji zūd realitātes izjūta un ka viņš jūtas krietni pārāks par gājēju, kas bikli mīņājas pie gājēju pārejas, nevarēdams saņemties un spert soli. Bet vai šis pārākums ir jādemonstrē ar visiem zirgspēkiem?

Visbeidzot, pustūkstotis līķu ir tikpat daudz traģēdiju. Tie ir atraitņi un atraitnes, bāreņi, sagrauti likteņi, kapu kopiņas. Var jau būt, ka šai tēmai var tuvoties visai filozofiski, apcerot karmas, iedzimtības un mūžīgās dzīvības tēmas. Varbūt, ka skaisti ir mirt jaunībā, tikai īsti nav saprotams – kā vārdā. Uz šosejām iet bojā cilvēki spēka gados, iecērtot pamatīgu robu Latvijas visvērtīgākajā – tautas fondā.