Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga šomēnes apmeklēja pareizticīgo katedrāli Krišjāņa Barona ielā, lai sveiktu pareizticīgo baznīcas arhibīskapu Aleksandru 60 gadu jubilejā. RB šodien lasītāju ievērībai piedāvā interviju par pareizticības būtību ar latviešu pareizticīgo mācītāju Nilu Druvaskalnu, kurš kalpo gan latviešu, gan krievu draudzēs.

– Jūs varētu pastāstīt, kas ir pareizticība un ar ko tā atšķiras no pārējām kristīgajām konfesijām.

– Pareizticība, tāpat kā visas kristīgās mācības formas, ietver tās lietas, kas  vieno visus kristiešus – ticība uz Pestītāju, Glābēju – tas ir kopīgs visām konfesijām. Bet ar dievkalpojumu praksi un dogmatiskajām atšķirībām mēs atšķiramies no citām konfesijām. Pat ārēji – sākot ar dievnamu būvi, dievnamu iekārtojumu, dievkalpojuma tērpiem un kārtību. Reizumis mēs nosacīti saucam pareizticīgo arī par austrumu baznīcu, domājot ar to, ka Romas Katoļu baznīca ir rietumu baznīca, bet pareizticīgā – austrumu. Ir arī tā saucamais austrumu dievkalpojumu rits (kārtība). Atšķirības ir diezgan nopietnas, tās redzamas pat gadījuma ienācējam baznīcā.

– Kas ir galvenā īpašība, kas padara pareizticību par kaut ko īpašu un atšķirīgu no pārējām konfesijām?

– Pareizticības galvenā atšķirība ir tā, ka pamatā šeit vadās no visiem vienotās baznīcas lēmumiem, kas pieņemti līdz baznīcas sašķelšanās brīdim 11. gadsimtā, un neatzīst neko, kas ir pieņemts vēlāk. Ja mēs būtu iegājuši pareizticīgo baznīcā pirms 1000 gadiem, mēs ieraudzītu gandrīz to pašu, ko šodien.

– Vienkāršoti sakot, pareizticīgā baznīca nepakļaujas nekādam modernismam…

– Jā, nepakļaujas. Baznīcā nav ērģeļu, nav solu, kur sēdēt. Šīs ir tradīcijas, kuras parādījušās krietni vēlāk. Jāsaka, ka arī Romas baznīcā soli ir parādījušies tikai vēlos viduslaikos, pirms tam bija ierasts godāt Dievu stāvus. Pareizticīgajā baznīcā arī Dievu godā ar dzīvu balsi, nevis ar mūzikas instrumentu.

– Ar ko atšķiras pareizticīgais cilvēks no citiem cilvēkiem?

– Ne ar ko neatšķiras. Tas ir pat mazliet provokatīvs jautājums. Es nevaru teikt neko sliktu ne par katoļiem, ne luterāņiem. Es pazīstu daudzus jaukus un ticīgus cilvēkus no visām konfesijām. Es zinu praktizējošus kristiešus no visām konfesijām un saprotu, ka šie cilvēki pēc būtības ir ļoti tuvi. Tātad, atbildot uz jūsu jautājumu, es teikšu, ka ne ar ko neatšķiras. Tomēr savā dzīves uztverē, kā es saku tiem cilvēkiem, kuri gatavojas kristīties vai pieņemt pareizticību, tas ir dzīves un domāšanas veids, kurš krietni atšķiras no vispārpieņemtā. Mēs Latvijā lielākoties esam rietumnieciski orientēti, tiecamies ievērot Eiropas tradīcijas. Pareizticīgs cilvēks domāšanas veidā atšķiras no citiem, ja viņš ir praktizējošs kristietis. Viņā ir vairāk paļāvības uz mistisko elementu ticībā. Rietumu cilvēks ir analītiskāks, viņa ticība vairāk iet caur saprātu. Šis ir nopietns moments, kas dominē ticīga cilvēka sirdī. Tai pašā laikā to nevajag saprast tā, ka šis cilvēks varētu konfrontēt ar pārējo sabiedrību – nē! Tieši otrādi, šis cilvēks dara savu darbu, domādams par Dievu, kalpo valstij, domādams par Dievu. Ģimeni viņš veido, domādams par kalpošanu Dievam. Es gribētu atzīmēt tieši praktizējošus kristiešus. Arī mūsu konfesija kā no slimības cieš no nominālo kristiešu armijas, no tādiem, kas sevi tikai dēvē par kristiešiem. Es domāju, ka tas skar visas konfesijas. Viņi ir kā čūla uz baznīcas ķermeņa.

– Cik Latvijā ir pareizticīgo latviešu draudžu?

– Patlaban ir novērojama to atmoda. Reāli praktizējošas es varētu nosaukt kādas 10. Vēl ir jauktās draudzes, kur nāk arī krievu cilvēki un dievkalpojumi notiek slāvu valodā, tās nevarētu nosaukt par tikai latviešu draudzēm. Bet lielākā ir Kristus Debesbraukšanas baznīcā Rīgā, man šo draudzi ir tas gods vadīt jau piekto gadu. Savulaik to ar tādu kā patosu pasludināja par kaut ko īpašu, bet patiesībā tas ir normāls garīgs darbs, draudze attīstās  loģiski un dinamiski. Pareizticība latviešu vidū nav tik populāra kā luterānisms vai katolicisms, tomēr šī draudze pastāv. Nebūt negodinot sevi, varu sacīt, ka draudzes locekļu skaits ir palielinājies, katru nedēļu kāds cilvēks nāk klāt. Latvijā ir seši latviešu pareizticīgie priesteri. Bet pateikt, cik daudz ir latviešu pareizticīgo, nav iespējams, jo daudzi no viņiem par lūgšanas vietu izvēlas baznīcas, kurās dievkalpojumi notiek slāvu valodā. Viņiem neko nevar pārmest, jo šajā dievkalpojumā ir daudz skaista un dziļa, tas piesaista cilvēku sirdis. Es varu pateikt tikai to, ka Debesbraukšanas baznīcā svētdienās ir ap 70 – 100 dievlūdzēju.

– Kāda ir pareizticīgās baznīcas struktūra Latvijā?

– Par garīgo hierarhiju. Ir virsgans – arhibīskaps Aleksandrs, kura 60 gadu jubileju mēs nesen svinējām. Ir vēlēts baznīcas pašpārvaldes orgāns – sinode, kuras loceklim man arī ir tas gods būt. Tā sastāv no sešiem mācītājiem un sešiem laicīgajiem cilvēkiem un izskata visdažādākos baznīcas jautājumus. Seminārs neiekļaujas šajā struktūrā, tā ir pareizticīgās baznīcas mācību iestāde, tur negatavo tieši mācītājus, bet gan baznīcas kalpotājus. Tas, vai viņus kādreiz iesvētīs priesteru kārtā, ir tālāks jautājums. Ir arī sieviešu klosteris Rīgā ar filiāli Volguntes pagastā netālu no Jelgavas. Top vīriešu klosteris Jēkabpilī, bet tur pagaidām ir tikai viens mūks. Pārējie ir tādi, kas dzīvo un veic tos paklausības darbus, kurus klosteris uzliek.

– Pareizticīgo baznīcu bieži uzskata par krievu baznīcu…

– Šeit mēs varētu vērsties pie pirmskara statistikas. Pirms kara Latvijā bija ap 200 000 latviešu pareizticīgo. Liels vairums pēc II pasaules kara cieta dažādās represijās, bija jūtams akcents uz to, lai šeit nebūtu latviešu pareizticības – uz lauku draudzēm nesūtīja priesterus, tolaik bija lielas lauku draudzes, bet tagad tās ir iznīkušas. Bet pareizticība savā būtībā ir ļoti internacionāla šā vārda labākajā nozīmē. Es to vislabāk izjūtu kalpojot. Latviešu draudzē es kalpoju tikai divas dienas nedēļā, bet visa mana dzīve, visi mani pārdzīvojumi tiek atdoti krieviem. Krievu draudzē esmu nokalpojis deviņus gadus, un esmu par to bezgala priecīgs. Šie cilvēki lutina mani ar savu mīlestību, arī tāpēc, ka es esmu latvietis. Es gribētu ieteikt visiem radikālpolitiķiem – paejiet cilvēkiem vienu pussoli pretim.

– Kādas ir pareizticīgās baznīcas attiecības ar valsti?

– Man nākas gan kopā ar arhibīskapu, gan individuāli sastrādāties ar Tieslietu ministrijas konsultatīvo komisiju, kuras darba jomā ir baznīcas attiecības ar valsti. Tiek izstrādāts arī līgumprojekts par baznīcas attiecībām ar valsti, kas iekļauj sevī normatīvus aktus, kuri konkretizē visu konfesiju īpatnības. Visās normālās valstīs ir šādi līgumi, kuri nosaka daudzas jo daudzas lietas. Un tas ir ļoti svarīgi, jo baznīca faktiski ir spējīga arī politiski virzīt savus ganāmos, ja tas ir nepieciešams. Mēs zinām, ka dažos vēstures periodos baznīca ir bijusi tā, kas var svētīt uz karu, ja tas ir vajadzīgs. Kristīgā ticība nenoliedz ieroču nēsāšanu un lietošanu. Tie gan ir ekstremāli gadījumi. Bet šāds līgums tiek izstrādāts, un jāsaka paldies gan mūsu tieslietu ministram, gan Sabiedrisko un reliģisko lietu departamentam, jo ar šiem cilvēkiem ir patīkami strādāt. Mēs jau daudz ko esam izdarījuši.

– Ko pareizticīgie vēlētos redzēt šajā līgumā?

– Mums ir maz sūdzību. Visas tiesības, kuras ir bijušas baznīcai, ir un paliek spēkā. Īpašumi ir atdoti, par priesteriem tiek maksāts sociālais nodoklis. Mūs vairāk interesē izglītība skolās. Mēs pieturamies pie radikāla viedokļa, ka skolā tiešām jābūt tādam priekšmetam – Dieva vārdam, reālai konfesionālai kristīgajai mācībai, nevis virskonfesionālai ētiskai vai estētiskai mācībai, mēs šo priekšmetu vēlamies pavisam konkrētu. Ir piemērs no pirmskara Latvijas – tagad mēs esam tālu no tā demokrātijas līmeņa. Toreiz, pat ja klasē bija tikai viens citas ticības cilvēks, viņu apmeklēja tās konfesijas mācītājs. Tagad mēs sakām – mums ir tikai 10 cilvēku. Taču tas ir reāli iespējams, pie tā tikai jāstrādā. Kristīgās izglītības jautājums mums šķiet visaktuālākais. Un mēs vēlētos, es runāju ne tikai par pareizticīgajiem, vairāk balsstiesību, izlemjot to, kas notiek valstī. Mēs tagad cenšamies līdzināties Eiropai, bet bieži vien par paraugu ņemam to vissliktāko. Šeit blakus katedrālei bija tāds kārdinājums – parkā Lielā gavēņa laikā bija iekārtots Lunaparks, valdīja drausmīgs troksni. Mēs varam runāt ne tikai par pareizticīgo baznīcu, bet arī par tādu svētu vietu kā Raiņa piemineklis, vietu, kur notiek Dzejas dienas. Mēs jautājam, vai tā jāpārdodas? Vai tas ir labi? Tas sāp, jo mēs audzinām cilvēkus. Augļi būs pēc tam. Mēs brīnāmies, kāpēc ir tik liela noziedzība, bet mēs paši šos noziedzniekus audzinām. Mūs satrauc arī ierosmes par to, ka visādu veidu sektas, tai skaitā sātanisti, būtu oficiāli jāreģistrē Latvijā, jo tā esot pieņemts demokrātiskās valstīs. Vecumvecā patiesība ir tāda, ka, piemēram, ASV var sašķelt 1000 daļās, bet to pat nepamanīs, bet sašķelt Latvijas tautu 1000 daļās…

– Ko jūs novēlētu Latvijas tautai?

– Es novēlu visiem atgriezties savās baznīcās – vai tās būtu katoļu vai luterāņu, vai kādas citas – Dievs jums parādīs, ko pieņemt, ko nepieņemt, tai skaitā arī to, kas ņemams no Eiropas.

– Kāda ir pareizticīgās baznīcas attieksme pret homoseksuālistu laulību oficiālu reģistrāciju?

– Absolūti negatīva. Tas ir Sodomas grēks, divas pilsētas tika sadedzinātas par šiem grēkiem. Un nav pareizi, ka šo grēka problēmu nevar risināt. Tas ir iespējams, šie cilvēki vienkārši nav mēģinājuši. Pamācoši, ka starp homoseksuālistiem nav praktizējošu kristiešu. Homoseksuālists nevar praktizēt šo ticību. Ja runā par pareizticību, tas vispār nav iespējams. Homoseksuālistam ir liegts gan dievgalds, gan baznīcas kopība. Jāsaprot šī būtība, ka cilvēks nevar no tā atbrīvoties, bet ir jāmēģina, jo tās ir grēka un lāsta sekas. No tā var atbrīvoties, kā teica Kristus, tikai ar lūgšanām un gavēni. Bet vai šie cilvēki ir mēģinājuši to darīt – man šķiet, ka ne, jo viņi ir tikai klieguši: mums vajag savas tiesības! Nesen televīzijas raidījumā redzēju geju pāri – divus jaunus puišus – un sapratu, ka viņu vecumdienas ir neapskaužamas. Ko viņi darīs 75 gadu vecumā? Iedomājieties divus vecīšus. Tā taču ir miesiska kaislība, bet pienāk vecums, kad šīs kaislības atvirzās otrajā plānā. Un tad iestājas drausmīgs tukšums, nāve. Es viņiem varētu ieteikt par to padomāt, jo mūžs nebeidzas šodien.