Bēgļu ienākšana un palikšana par savējo uzskatītā zemē nav viegla. Pašiem bēgļiem, ja vien tie nemeklē labāku dzīvi, ir izrautas saknes un nocirstas galotnes. Bet pamudinājums — pasaules pārvēršanās par vienu lielu kopīgu māju. Ja nav labi vienā dzīvoklī, var pārcelties uz citu. Pat ja kaimiņi runā svešā valodā un rīkojas tā, kā nav ierasts dzimtenē.

Arī latvieši pēc Pirmā un Otrā pasaules kara devās trimdā. Ne jau no laba prāta, ne jau garšīgāku kumosu meklējot. Pasaule pret viņiem neizturējās pārāk bargi. Bija grūti apgūt ko jaunu, taču tas izdevās. Latvieši emigrācijā ir pierādījuši, ka esam spēcīga un izturīga tauta. Par spīti visam. Par spīti septiņiem gadu simteņiem plus piec-desmit gadu. Plus divpadsmit gadu pēcpadomju Latvijā, kur visi atmodas ideāli pamazām sagrūst viens pēc otra kā kāršu namiņš.

Tas, kas bijis, ir pagātne. Tās pēdas stiepjas nākotnē, nepielūdzamais laiks rit, taču dziedē visas rētas. Ja apzināsimies, ka vēl palikuši kopīgi mērķi, varēsim izdarīt daudz ko. Katru zariņu var salauzt pa vienam, taču saišķis ir daudz izturīgāks. Nesalaužams. Tāda savrupnieku nācija — latvieši. Pieraduši cīnīties pa vienam, dzīvot savrupmājās. Neiebrukt citu dzīvē. Bet raduši koncentrēties kopīgai cīņai lielu mērķu vārdā kritiskos brīžos. Norūdīti šajos gadsimtos.

Tagad ir atlicis pēdējais lielais pārbaudījums. Brīvais tirgus un Bābeles pasaule. Stāvoklis, kad var aizbraukt, kur vien acis rāda. Ja, protams, maciņš to atļauj. Ir arī iekšējā trimda. Aiziešana sevī, norobežošanās no tā, kas apkārt. Tagad, šķiet, iekšējā trimda ir darbs. Bieži vien paģērējošs līdz pēdējai minūtei, prasa visus resursus, garīgos un fiziskos spēkus. Arī alkohols reizēm ir tā iekšējā emigrācija.

Un kopīgo ideālu vairs nav, ja uzdrošināmies saukt lietas īstajos vārdos. Ir mērķis dzīvot materiāli labi situētu dzīvi. Gluži normāla vēlme miera laika apstākļos. Cilvēciska un saprotama. Tāda pati vēlme ir šeit dzīvojošajiem sveštautiešiem, no kuriem, lai vai kā to dažam gribētos, vaļā netiksim. Arī bēgļiem, kuru skaits šeit tikai palielināsies, ir tieši tādas pašas vēlmes.

Svarīgākais jautājums: kā pašiem saglabāt to, kas mums ir? Celt lielāku. Nekašķēties, kā to darīja labējās partijas pirms vēlēšanām, aplejot viena otru ar netīriem dubļiem. Politiskā teātra skatītāji to nesaprata, jo partiju programmas bija vienādas, taču kasīšanās kā nesaticīgā dzērāju ģimenē — nemotivēta un nevajadzīga. Jau sen ir pienācis laiks dzīvot draudzīgi, kā teica multfilmas varonis. Jo visas intereses ir saskaņojamas un pretrunas novēršamas. Ja, kā mēdz teikt Saeimā, ir politiskā gribēšana. Un varēšanas mazliet.