Ja Krakova būtu jāraksturo vienā teikumā, es sacītu, ka tā ir klusa un burvīga poļu nostalģijas pilsēta, kurā atrodas viena no slavenākajām Leonardo da Vinči gleznām «Dāma ar sermuliņu». Šāds teikums par Krakovu, protams, var ienākt prātā tikai ārzemniekam.

Lai piedod man poļi, kuri noteikti uzskata, ka Krakova ir Polijas šūpulis, galva un sirdsapziņa. Kā nu ne – Krakova ir bijusi galvaspilsēta līdz 16. gadsimta beigām, tieši tajā laikā, kad Polija uzplauka un kļuva par varenu lielvalsti. Poļu karavīri 17. gadsimtā sasita lupatās turkus, kuri kārtējo reizi milzu karapūļos devās iekarot un izlaupīt Eiropu, vairākkārt nopietni sakāva vācu ordeni, kurš par labu Polijai atsacījās no Livonijas. Te nu arī Latvijas liktenis, jo Latvijas teritorija bija Livonijas sastāvdaļa.

Polijas vēsture ir patiešām varonīga un apbrīnas vērta. Pēdējo un izšķirīgo reizi Polija glāba Eiropu 1920. gadā, sakaujot Sarkano armiju, kas lauzās uz Varšavu, un paglāba Eiropu no komunisma murgainā eksperimenta. Bet vēsture ir tas, kas ir bijis, jo tagad, vērojot Poliju, šķiet, ka poļi atdusas uz pagātnes lauriem un viņiem «viss jau ir pagājis», atstājot tikai atmiņas par kādreizējo lielvalsti un lielas nācijas apziņu. «Brīvlaišanu» no padomijas poļi ir ieguvuši salīdzinoši nesen, taču viņu ieguldījums padomju bloka sagrāvē ir nenoliedzams, atceroties kaut vai «Solidaritāti» un nebeidzamo dumpošanos, ko sekmēja komunismam svešās katoļu baznīcas tradīcijas. Tagad poļi ir brīvi, tomēr valstī ir daudz problēmu. Nākotnes dalība transatlantiskajās organizācijās šķiet daudzsološa, taču maciņā naudas tāpēc vairāk nerodas. Pastaigājot pa ielām, pārņem sajūta, ka poļiem piemīt neliels mazvērtības komplekss. Tomēr apkalpošanas kultūra preču un naudas attiecībās, lai gan pagausa, tomēr ir pieklājīga un neuzbāzīga. To pašu var teikt arī par attiecībām starp cilvēkiem – vai varat iedomāties situāciju Rīgā, kad tramvajs apstājas pie gājēju pārejas, lai dotu ceļu dažiem dīkdienīgiem tūristiem? Nevarat? Bet Krakovā tā ir realitāte. Un vakaros, pastaigājoties pa pilsētu, pārņem dīvaina drošības sajūta – gluži kā Rietumeiropā, kur cilvēki, klaiņodami šurpu turpu, neraizējas par to, ka aiz kāda stūra dabūs pa degunu, iespējams, ar personiskās mantas konfiskāciju.

 Krakovai ir bagāta un slavena pagātne. Leģendas stāsta par pilsētas dibinātāju karali Kraku, viņa brīnumskaisto meitu Vandu, kas nav vēlējusies precēties ar vācu princi un nāvi upes ūdeņos uzskatījusi par labāku esam. Viduslaikos Krakova bijusi Kazimira Lielā un Jageloņu dinastijas sēdeklis, no šejienes karaļi «diriģējuši» bezmaz pusi Eiropas, un viņu laikā brīnišķīgi uzplaukusi viduslaiku arhitektūra. Grandiozi, smalki un gaumīgi arhitektūras pieminekļi Krakovā ir teju uz katra stūra. Tos projektējuši Frančesko Florentīno, Bartolomeo Bereči, Žans Marija Padovano, bet vēlāk, 16. gadsimta otrajā pusē, Santi Guči. Visskaistākā baroka celtne Rietumeiropā Sigismunda kapela atrodas tieši Krakovas pilsētas cietoksnī.

Pēc 1569. gada, kad izveidojās Polijas un Lietuvas valstu apvienība, Krakovas uzplaukums pamazām apsīka. Palielinājās centra pilsētas – Varšavas loma, un karalis Sigismunds III (1587 – 1632) nolēma pārvietot Polijas galvaspilsētu tur, kur tā atrodas vēl šobaltdien. Tomēr Krakovas cietoksnī joprojām norisinājās pompozas karaļu kronēšanas ceremonijas. Mazliet vēlāk, pēc uzplaukuma ieelpas, sekoja izelpa un pagrimums: Polija bija pārāk novājināta, iesaistoties cīņās par Livonijas mantojumu. 1655. gadā Krakovu pirmoreiz izlaupīja ārzemju karaspēks. Tie bija zviedri. Vēlāk pilsētā iebrukuši arī austrieši, prūši un krievi. 1795. gadā pēc Polijas kārtējās sadales un pārdales Krakova un tās apkārtne kļuva par Austrijas sastāvdaļu.

Poļi, kas viduslaikos lepojās ar neuzvaramu karaspēku, izmisīgi pretojās neizbēgamajam – valsts iznīcināšanai. Tadeušs Kostjuško Krakovas tirgus laukumā sāka savu slaveno sacelšanos, kuru apkaroja ne mazāk slavenais karavadonis Suvorovs, noslīcinot asinīs Poliju. Jāteic, ka Polijā cilvēki ļoti, ļoti nelabprāt runā krieviski. Pārāk daudz ļauna Krievija nodarījusi Polijai gadsimtu gaitā, piedaloties tās teritorijas sadalīšanā un cenšoties pārkrievot iedzīvotājus. Tagad jaunie krakovieši angliski un vāciski cenšas runāt, lai izmantotu sūri grūti krātās zināšanas, tomēr labas svešvalodu zināšanas Polijā bieži nesastapsiet. Vislabāk ārzemniekam ir apgūt dažus vārdus poliski. Šo valodu poļi tomēr saprot vislabāk.

Universitāte Krakovā dibināta jau 1340. gadā. Tajā mācījušies daudzi slaveni zinātnieki, pašu Nikolaju Koperniku ieskaitot. Mūsdienās Krakovas intelektuāļu aprindās, būdams katoļu bīskaps un vēlāk kardināls, uzturējies Karols Vojtila, kurš likteņa gaitā kļuva par Romas pāvestu Jāni Pāvilu II. Šeit dzīvojis un strādājis arī Staņislavs Lems, Krakovas kultūras šūpulī skolojies Kšištofs Pendereckis.

Jā, gandrīz piemirsu. Da Vinči «Dāma ar sermuliņu» atrodas Čartorijsku muzejā, un strīdiem par gleznas identitāti punktu pielikuši amerikāņi 1992. gadā, atrodot uz audekla Leonardo da Vinči pirkstu nospiedumus.