Kristus augšāmcelšanās ir it kā jau pierasta un zināma lieta, daudzināta un atkārtota divus tūkstošus gadu, taču Lieldienas katru reizi ir vēl viens atgādinājums tam, ka dzīvības uzvara pār nāvi ir nenovēršama. Nāves nav, ir tikai pāreja no viena stāvokļa citā.

AugŠĀmcelŠanĀs ir iemesls mainīt vismaz uzskatus, ja ne visu dzīvi. Pat izcili neticīgiem cilvēkiem, ja viņi patiešām nekam netic, vienreiz un par visām reizēm vajadzētu no-

skaidrot, kā tad īsti ir ar augšāmcelšanos un aizkapa dzīvi. Izdarīt secinājumus pamatīgi un argumentēti, lai pēc tam nerastos domstarpības. Kaut vai ziņkārības pēc. Citādi var sanākt kā tam ateistam, kurš pat pēc nāves neparko negribēja piekrist, ka eksistē mūžīgā dzīvošana, un atteicās to pieņemt. Nekas jau nenotika — pasēdējis krietnu brīdi pie ceļa, ateists vairs neapstrīdēja to, ko redz, un devās uz priekšu. Cik tad ilgi sēdēsi tukšām rokām un sirdi.

Par mūsdienu cilvēkiem mēdz runāt dažādas lietas. Liels stress, ražošana un kapitālisms. Maz laika cilvēcīgām attiecībām, jāprāto par karjeru un naudas pelnīšanu. Mums tagad esot vairāk zinātnisko grādu, bet mazāk veselā saprāta, augstākas mājas, bet zemāki mērķi, vairāk zāļu un mazāk veselības, vairāk īpašumu un mazāk vērtību. Iespējams, ka tā tas arī ir, lai gan īpaši par to nesatraucamies un lielos mērogos neko mainīt nevaram. Taču, par spīti steigai, neviens mums nespēj atņemt spēju izšķirt labu un ļaunu, saprast savas rīcības sekas un virzīt savu likteni.

Lielā Diena katru gadu mums atgādina, ka, plati jo plati atverot acis, ir saskatāma arī cita un citāda dzīve.