Kārtējam gadam aizejot, varam cerēt, ka nākamais tomēr būs labāks, jo cerība vienmēr steidzas piecas minūtes laikam pa priekšu. Vēl viens gads apritējis. Par aizgājējiem sliktu vai neko, tādēļ pieņemsim, ka tas bija jauks, kā jau viss zem saules, un neapcerēsim slikto vai “sensacionālos” augsto varasvīru paziņojumus, kuri birst kā no pārpilnības raga, uzsverot valsts sasniegumus ceļā uz Eiropu un NATO, un pieaugušo nacionālo kopproduktu.

Cilvēki parasti aizgājušo laiku vērtē pēc tā, kas ir noticis viņu pašu dzīvē. Bieži vien tam nav nekāda sakara ar to, ko par notikumiem domā ierēdņi un politiķi, īpaši jau tāpēc, ka gandrīz nekā no viņu pasludinātā neizjūtam savā dzīvē. Mums katram ir pašam sava dzīves mēraukla, lai cik intensīvi mūs censtos sabāzt vienā maisā — kā balsošanas mašīnītes un Rietumu pārprodukcijas pircējus. Vienam pagājušais gads ir jaunizveidota ģimene, bērni, jauna māja jeb dzīvoklis ar vai bez auto, otram — mācību gada noslēgums un darba sākums, vēl kādam — karjeras pakāpiens un godkāres remdinājums vai — gluži otrādi — kritiens, kas mudina celties un iet tālāk. Tā lielākā pasaule Latvija, kas aptver visus, ir tikai tāds ietvars, kurā dzīvojam. Un mums ir tiesības izvēlēties, pat pieprasīt, lai tie, kam esam uzticējuši pārvaldīt mūsu valsti, nedarbotos “autopilotā” un prastu novērtēt mūsu uzticību. Viena lieta ir tas, kādus mūs grib redzēt, otra — kādi patiesībā esam. Normāli cilvēki, ar savām domām un sapņiem, cilvēciskām attiecībām un profesionālām cerībām. Nevis nacionālā kopprodukta ražotāji un nodokļu maksātāji, kā tas lauztin laužas ārā no augstāko amatpersonu Ziemassvētku uzrunām.

Nākamais gads šķiet zīmīgs. To, tāpat kā 1991., varēs lasīt vienādi no abiem galiem, un par 2002. ir izteikti optimistiski pareģojumi. Daudzi joprojām tic, ka nu jau tālais 1991. bija Latvijai tik svarīgs un nepieciešams. Mēs kļuvām brīvi no impērijas, piespiedu kārtā veidotā tautu ģimene izjuka, un visi ceļi tolaik bija vaļā. Tas bija cerību un prieka laiks. Skaists laiks. Emocijas burzguļoja kā labs šampanietis, un katrs uz brīdi savā prātā kļuva pats par savas nākotnes kalēju. Smēde brīvā laukā un labi nokaitēts dzelzs zem smaga tautas gribas āmura. Sapņi lauzās uz āru, Latvija gāja savu ceļu, un visos prātos uzausa jauna cerība. Dzima citi varoņi, tiesa, daudzi tikai pārdzima un piemērojās, solot ātras uzvaras. Solīt bija ierasti un viegli… Tik kavējās uzvaras un arvien vairāk pieauga sākumā mazais neticīgo pulciņš. Tagad — pēc desmit gadiem — “tīru” patriotu varētu atrast ja nu vienīgi pēc pamatīgas apstrādes ķīmiskajā tīrītavā. Katram ir savs negatīvs novērojums un pieredze, ir sliktas lietas, ko teikt, kad kompānijā jāsāk runāt par politiku un valsts pārvaldi. Kādreizējie ideāli ir miruši, taču skaļi atzīt to kaut kā nav pieņemts. Nesmuki it kā sanāk, lai gan tur nav ne miņas no nodevības. Citi laiki.

Ticība kopējiem ideāliem — vai tā maz vajadzīga? Ko gan tagad varētu piesolīt cilvēkiem, lai tie atkal dotos masu demonstrācijās un būtu gatavi kāpt uz barikādēm? Katram tagad pašam savas cīņas, savas barikādes, savi mērķi. Kopīguma izjūta iekonservējusies. Un tas ir cilvēciski un normāli. Ne jau revolūcijas, kaut arī dziesmotas, ir cilvēka augstākais sasniegums. Neviens par tevi tagad nerūpēsies, ja pats to nedarīsi. Un arī tas ir dabiski un saprotami. Revolūcijas nāk un iet, bet cilvēki paliek. Lai dzīvotu normālu dzīvi.

Pagājušais gads bija patiešām jauks. Notikumiem pilns, to šodienas avīzē cenšamies atsaukt atmiņā kā spraigu un dinamisku. Tā bija jauna iespēja, pēc kuras sekos nākamā. Gan pagājušais, gan nākamais gads ir apliecinājums tam, ka cerības vēl nav zudušas. Gausties par dziesmoto 1991. un politiķu korumpētību nav vajadzības, jo visam ir sava vieta kalendārā un atmiņās. Bet nejaukie politiķi vēl dabūs trūkties nākamajās vēlēšanās, jo nav pildījuši daudzus solījumus. Personiskajā dzīvē, kā jau allaž, viss ir atkarīgs no mūsu pašu spēkiem un iespējām. Šis gads, kas lasāms vienādi no abiem galiem, solās būt īpašs. Pieejams un iekārojams. Dzīvojams un ērts. Lielisks.