Aizejošais gadsimts ir radījis daudz pārsteigumu. Ne tikai katra cilvēka, bet arī tautas dzīvē ir brīži, kad esamība liekas pārāk pārsteidzoša, lai būtu ticama. Un tomēr tā ir un pastāv. Kas gan gadsimta sākumā varēja paredzēt, ka patlaban būsim tur, kur stāvam? Maz ticams, ka latviešiem pirms piecpadsmit gadiem, ņemot vērā pat solīdos fantastiskās literatūras krājumus, varēja ienākt prātā situācija, kādā esam patlaban.

Daudz maz skaidrs ir tas, no kurienes esam atnākuši. Bet vai ir kāda apjausma, kam tuvojamies? Tūkstošgades beigas ir klāt, un ir laiks izdarīt secinājumus un prognozes. Nojaušam, ka esam brīvi, vismaz skaidrs, ka esam atbrīvojušies no kaut kā tāda, kas agrāk nemaz nešķita tik peļams esam, taču tagad visu nievāts un pulgots. Esam sagatavojuši kāju solim nākamajā lielajā ciparā, kas rakstāms ar trim nullēm (tas nemaz nenotiek bieži).

Latvieša grūtā bagāža

Kāds salīdzinoši moderns domātājs ir ieteicis cilvēkam nenēsāt lieku bagāžu, un, ja tomēr ir vajadzīga soma ar nepieciešamiem rīkiem, tad vajagot uzkārt mugursomiņu uz muguras zem žaketes. Lai lieki nesasaistītu rokas. Šī pamācība latviešiem lieti noderētu, jo pārāk daudz mēs rakņājamies pa aizejošā gadu simta vēsturi, pilnu traģisku nejaušību, ciešanu un sāpju.

Apbrīnojami, cik dzīvotspējīgi ir emocionālie simboli, kas vairāk saistās ar pārdzīvojumiem par vēsturiskiem notikumiem kā teātrī skatītājam, nevis ar pagātni tīrā veidā sevī pašā. Ko sniedz vēsture (lasi: pašreizējā īstenība), kura pārsteidz nesagatavotu un dažkārt nodara pārestību? To vajadzētu sagaidīt ar drosmi un ieročiem. Piemēram, sabiedrības apziņas un vienotības pamatprincipiem. Diemžēl mums ir tikai pirmie.

 Ir milzums negatīvu mītu, kurus, cilājot prātos, varam padarīt par kaut ko tādu, kam it kā vajadzētu mūs vienot. Tie ir gan trūkums un nabadzība, lumpenproletariāta cienīgas idejas – «dodiet, jo mums pienākas!», «Krievija ir slikta», «valstij mani jāaizstāv», «neaiztieciet, esmu labs», «uzmanību – bandīti!». Taču viss visiem nepienākas, jo nepietiek.

Par pozitīvajiem priekšstatiem… Brītiņš jāpadomā. Daļai jauno, veiksmīgo un bagāto censoņu piemīt apziņa, ka viss ir iespējams, visu var sasniegt ar darbu, sakariem un izveicību. Taču jaunās elites vistraģiskākā īpašība ir jaunu ideju trūkums, ko viņi paši gan neapzinās, jo ir noskatījuši savu dzīvesveidu no civilizētās pasaules, kuras ārējais dzīvesveids, ne iekšējais saturs, ir tas, ko cenšas atdarināt jaunattīstības valstīs. Elite nav arī intelektuāla un augsti izglītota, gudrīši strādā skolās un universitātēs, saņem par darbu grašus, aizbildinās ar aicinājumu, kas pārējiem nav īsti saprotams. Un neraujas pie varas. Intelektuāļi Latvijā pamazām paši sevi atstumj no menedžmenta iespējas, saņemot trūcīgu uzturu un liedzot pēcnācējiem labu izglītību. Jaunā elite to visu var dabūt, bet izmantošanas augļi nav uzreiz redzami.

Citiem vārdiem sakot, pārsvarā mēs tagad īstenojam svešas idejas, pieņemot tās, pateicoties skaistiem rezultātiem, jo sūrais īstenošanas darbs nav redzams. Savu ideju, kuras būtībā virza pasauli, mums ir maz, pārsvarā ir viedokļi – par vai pret. Jūs teiksiet – ko jaunu var izdomāt? Nu ja, tas ir jautājums, kas netieši sevī ietver arī atbildi.

Veltas cerības, ka visu noregulēs brīvais tirgus, piemēram, radot superšķiru – vidusslāni. Tirgus var pagaidām tikai sadalīt iedzīvotājus vairāk un mazāk naudīgos. Protams, ka naudīgo patlaban pie mums ir mazāk, un te nu pašam tirgum sākas problēmas, jo tam, lai turētos pie dzīvības, vajadzīga nepārtraukta naudas aprite, ražošana un starpniecība.

 Tiem, kas uzskata sevi par inteliģenci, paliek tiesības kritizēt, bet nabadzīgākajiem – interese par politiku bez izstrādāta mehānisma, kā ietekmēt politiskos procesus. Ievēlētai Saeimai tauta likumus priekšā nesaka – tā ir mūsdienu Latvijas aksioma, ko pierāda kaut vai visi izgāzušies referendumi. To visu pavada drausmīga informatīvās telpas politizācija, palūkojiet kaut vai televīzijas ziņas, kuras gandrīz vienmēr sākas ar Saeimu, neizsverot, vai vispār ir vērts par tur notiekošo runāt. Galvās tas nodrošina it kā indivīda sasaisti ar valsti, bet reāli tam ir maz sakara ar aktīvu līdzdalību.

Bet valsts vara savukārt ir bērna autiņos. Knapi deviņi gadi neatkarības, kamēr citviet tā augusi gadsimtiem. Ierēdņi mums ir it kā salīdzinoši slikti atalgoti, tomēr valsts iestādēs darbinieku netrūkst, valsts vara ir vīzdegunīga, augstākie ešeloni savās Eiropas vīzijās nerēķinās ar realitāti un vīpsnā.

Kurp iet?

Ja sabiedrība ir vienota, tā var panākt ļoti daudz. Atcerēsimies kaut vai pēdējās atmodas laiku un vispārējo degsmi, kas drīz vien izplēnēja.

 Ja būtu idejas un principi, būtu attīstība. Varbūt derētu aplūkot to valstu pieredzi, kuras pieredzējušas daudz ko, un censties atdarināt Ameriku ar tās burgerkultūru, civilizēto Eiropu, kurā izcēlušies divi pēdējie pasaules kari? Censties nodrošināt bērniem labu izglītību un sūtīt spējīgākos jauniešus studēt par valsts naudu uz ārzemēm? Gatavu recepšu «uz sitiena» te nevar būt, jo katrai idejai vajadzīgs savs nesējs ar mazu bagāžas somiņu uz muguras.