Lai gan valsts nonievāšana pārsvarā bija padomju gadu tradīcija, vērojot mediķu aktivitātes, tā vien gribas valsti zākāt atkal. Te domāju, protams, valsts pārvaldes aparātu. Lieta vienkārša — gandrīz viss, kam ķērusies klāt valsts, ir štruntīgs. Lai gan nodokļi ar lielu cītību tiek iekasēti no katra strādājošā, ar iegūto līdzekļu sadali tā pavāji. Nepietiek nekam, ne mediķiem, ne skolotājiem, ne pensionāriem. Ja pēdējie gluži vienkārši ir atstāti likteņa varā un nespēj iebilst, tad miesas un gara kopēji reizēm mēdz skaļi protestēt par savu neapskaužamo materiālo stāvokli. Piketē, streiko, taisa troksni. Par maz naudas.

Mediķu ienākumi esot mazi. Tam varētu piekrist, īpaši jau, runājot par vidējā medicīnas personāla atalgojumu. Katrs kaut ko ārstēt gribošais zina, ka šai valstī neko nopietnu pa lēto izārstēt nevar. Palūkojoties uz privātu medicīnas iestāžu noteikto maksu par vizīti pie ārsta, kas reizēm sasniedz padsmit latu, vai izrēķinot, cik desmitus latu izmaksā dažu zobu plombēšana, nekādi nespēju noticēt, ka visi ārsti saņem maz naudas. Tā nu noteikti nav. Un vēl pieņemtais aploksnes atalgojums, ko neapliek ne ar kādiem nodokļiem.

Tiesa, tas neattiecas uz visiem mediķiem. Ļoti daudzi no viņiem pašaizliedzīgi dara savu darbu. Jo tas viņiem sniedz gandarījumu, priecē. Ir daudz cilvēku, jā, patiešām ir, kuriem vienkārši patīk darbs, ko viņi dara. Pat tad, ja atalgojums ir mazāks, nekā gribētos, šādi cilvēki neskrien citur. Turpina strādāt, cerot uz labāku dzīvi. Bet tā kavējas, gaišais sapnis viz kaut kur tālumā. Viņu nelaime ir tā, ka līdzekļus tautas ārstēšanai piešķir valsts amatpersonas. Tāpat kā autoceļiem, sabiedriskajam transportam un bērnu pabal-stiem. Naudiņas ir maz, deķītis plāns, uz visām pusēm pavilkt nevar. Un šķiet arī, ka ekonomika neiet uz priekšu tādiem soļiem, kā gribētos, jo valstī nav radīta labvēlīga vide uzņēmējdarbībai. Tāpēc arī naudiņas vairāk nebūs, vismaz tuvākajā laikā noteikti ne. Bet ministri un deputāti, kas, nenoliedzami, saņem kvalitatīvu medicīnisko aprūpi, nesaprot tos cilvēkus, kas spiesti stāvēt garās rindās. Nesaprot trūkumu un sāpes.

Te aplis noslēdzas. Latvija ir un paliek brīnišķīga un jauka zeme, kuru (diemžēl) pārvalda slikti. Tāpēc pagaidām mediķiem var ieteikt tikai turpināt pašaizliedzīgi strādāt. Tīra sirdsapziņa un prieks par darbu — tas būs atalgojums. Ko nesaprast lielum lielajam vairumam valsts amatpersonu.