Dumjo ierēdņu zeme

Edmunds Imša, Galvenais redaktors – Vakara Avīze Vakara Ziņas

Ceļu satiksmes drošības direkcija ir katram autovadītājam labi zināma, taču ne mīļa vieta. Apmeklējot to, ik reizi nākas šķirties no lielākas vai mazākas naudas summas. Apiet šo iestādi nav iespējams, jo bez tās labvēlības braukt ar automašīnu nedrīkst. CSDD pelna lielu naudu, ievācot no iedzīvotājiem nodevas par dažādiem pakalpojumiem. Pat tāds nieks kā kopēšana CSDD telpās maksā septiņus santīmus par lapu, kas ir ārkārtīgi augsta cena. Taču cilvēkam, kurš atnācis uz CSDD un spiests ātri sadabūt pases vai citu kopiju, nākas maksāt. Tā arī par automašīnas pārreģistrāciju, vadītāja apliecību un daudzām jo daudzām lietām, bez kurām nav iedomājama šofera dzīve.

Šodien “Vakara Ziņas” publicē pirmo materiālu par to, kā CSDD naudu tērē. Jāsecina, ka ne visai efektīvi, jo kampaņām izsviestā nauda sevi neatpelna — drošības līmenis uz ceļiem nekļūst augstāks. Joprojām uz ceļiem katru gadu iet bojā simtiem cilvēku. Gluži kā karā. Tikai te nav uzvarētāju, bet ir izdzīvojušie un bojāgājušie. Un kā gan lai drošības līmenis kļūtu augstāks, ja par satiksmes organizēšanu neviens nedomā? Valstī faktiski nav tādas institūcijas, kas konkrēti un ar panākumiem rūpētos par drošību uz ceļiem. Vai arī attiecīgajās iestādēs strādā apaļi muļķi, kuri nezina, ko dara. Citādi nevar izskaidrot to, ka Latvijā joprojām ir gandrīz pasaulē augstākais autoavārijās bojāgājušo skaits. Ar vārdu “muļķis” šeit saprotu cilvēku, kas cīnās par svešām idejām ar svešām metodēm, pat īsti tās neapguvis un nezinot, ko vēlas panākt.

Bet CSDD tajā pašā laikā izsviež naudu par informatīvām kampaņām, kuru efektivitāte ir nulles līmenī. Raugoties uz visu šo teātri, nāk prātā kāda bijušā premjera izteikums par Latviju kā muļķu zemi. Viņam tomēr nebija taisnība. Mūsu iedzīvotāji pārsvarā ir normāli un prātīgi cilvēki. Taču ierēdņi gan mums pārsvarā tādi, nu, teiksim, neattīstīti un bieži pat ļaunprātīgi, par ko liecina visas valstī notiekošās nejēdzības. Tāpēc nebūs nekāds pārspīlējums teikt, ka Latvija ir dumju ierēdņu zeme. Diemžēl un joprojām.

Mediķu ienākumi esot mazi. Tam varētu piekrist, īpaši jau, runājot par vidējā medicīnas personāla atalgojumu. Katrs kaut ko ārstēt gribošais zina, ka šai valstī neko nopietnu pa lēto izārstēt nevar. Palūkojoties uz privātu medicīnas iestāžu noteikto maksu par vizīti pie ārsta, kas reizēm sasniedz padsmit latu, vai izrēķinot, cik desmitus latu izmaksā dažu zobu plombēšana, nekādi nespēju noticēt, ka visi ārsti saņem maz naudas. Tā nu noteikti nav. Un vēl pieņemtais aploksnes atalgojums, ko neapliek ne ar kādiem nodokļiem.

Tiesa, tas neattiecas uz visiem mediķiem. Ļoti daudzi no viņiem pašaizliedzīgi dara savu darbu. Jo tas viņiem sniedz gandarījumu, priecē. Ir daudz cilvēku, jā, patiešām ir, kuriem vienkārši patīk darbs, ko viņi dara. Pat tad, ja atalgojums ir mazāks, nekā gribētos, šādi cilvēki neskrien citur. Turpina strādāt, cerot uz labāku dzīvi. Bet tā kavējas, gaišais sapnis viz kaut kur tālumā. Viņu nelaime ir tā, ka līdzekļus tautas ārstēšanai piešķir valsts amatpersonas. Tāpat kā autoceļiem, sabiedriskajam transportam un bērnu pabal-stiem. Naudiņas ir maz, deķītis plāns, uz visām pusēm pavilkt nevar. Un šķiet arī, ka ekonomika neiet uz priekšu tādiem soļiem, kā gribētos, jo valstī nav radīta labvēlīga vide uzņēmējdarbībai. Tāpēc arī naudiņas vairāk nebūs, vismaz tuvākajā laikā noteikti ne. Bet ministri un deputāti, kas, nenoliedzami, saņem kvalitatīvu medicīnisko aprūpi, nesaprot tos cilvēkus, kas spiesti stāvēt garās rindās. Nesaprot trūkumu un sāpes.

Te aplis noslēdzas. Latvija ir un paliek brīnišķīga un jauka zeme, kuru (diemžēl) pārvalda slikti. Tāpēc pagaidām mediķiem var ieteikt tikai turpināt pašaizliedzīgi strādāt. Tīra sirdsapziņa un prieks par darbu — tas būs atalgojums. Ko nesaprast lielum lielajam vairumam valsts amatpersonu.

– 2003.03.13

© 2024 Edmunds Imša