Garās rindas naktī izstāvējuši, tveicīgā vasaras dienā varu alkstošie partijnieki vakar sāka iesniegt Saeimas deputātu kandidātu sarakstus. Tiesa, pakalpojums ir diezgan dārgs ierindas pilsonim — 1000 latu drošības naudas, bet tāds nieks vien šķiet cilvēkiem, kuri pārvaldīs valsti ar daudziem miljoniem budžetā. Formāli lielā sacensība par 100 vietām ir sākusies. Bail pat iedomāties septem-bri, kad paelpot nevarēs, nejūtot gaisā politiskās reklāmas smārdu. Biezu, lipīgu, uzmācīgu. Aplīmētas visas iespējamās vietas, pagalam nodrāztās balsis ēterā stāstīs, cik jauki dzīvosim, ja nobalsosim tieši par viņiem. Nuja, demokrātija ir sistēma, par kuru labāka nav izgudrota. To, ka tā ir vislabākā sistēma, neviens vēl nav tā īsti pierādījis. Tas, ka tā ir ārkārtīgi stulba sistēma, arī nav jāpierāda. Nevienam ij prātā nenāk pārbaudīt deputātu intelektuālo koeficientu, nemaz nerunājot par deputātu kandidātu eksaminēšanu. Vēlētāju nokaitētā interese un absolūti normālā tieksme pēc labākas dzīves ir tas, kas baro kandidātus un politiķus. Vai viņi paši tic tam, ko mums stāsta? Nē taču — apmuļķot cenšas! Bet vēlētāju neuzdrošināšanās kļūt par tādiem pašiem kā politiķi ir tas, kas arī ļauj politikā darboties visvisādiem. Visvisādi darboties.

Kas patiesībā ir vēlēšanas un priekšvēlēšanu maratons? Milzīga sile, no kuras barojas sabiedrisko attiecību kantori, reklāmas kompānijas, konsultantu bari. Pat taksometru šoferi un krogu īpašnieki, jo pirmajiem jāpārvadā politdomājošie ļautiņi, bet slepenā vietiņā krodziņos iegriežas Lielo Lietu kārtotāji, kā šodien “Vakara Ziņās” redzamais Ēriks Jēkabsons. No makroekonomikas viedokļa spriežot, protams, nauda jau nekur nepazūd. Pāriet tikai no vienas kabatas citā. Nauda ir darba ekvivalents, bet šajā gadījumā naudu saņem par cilvēku muļķošanu. Par lielo spēli demokrātijas laukumiņā, par kuru labāks neesot izgudrots. Politiskie minhauzeni, lācīši Pūki, ēzelīši Iā visvairāk rosās pirms vēlēšanām. Atvaļinājumā neiet. Svīst. Kādēļ? Tādēļ, lai jūs, cienījamie lasītāji, pēc iespējas saldāk apmuļķotu. Kurš gan nav lauzījis galvu, par ko tad īsti balsot. Visi ir prātojuši. Jo tuvāk vēlēšanas nāk, jo grūtāka izvēle. Kāpēc? Tāpēc, ka nav jau par ko īsti balsot. Tos, kuri vēlēšanās nepiedalās vispār, vislabāk var saprast, jo viņi ir vīlušies. Daži pat daudzas reizes. Viņi nebalso, un viņus pēc tam nemoka sirdsapziņa. Šis šķiet tas gadījums, kad katram nav roka jāpieliek.

Mediķu ienākumi esot mazi. Tam varētu piekrist, īpaši jau, runājot par vidējā medicīnas personāla atalgojumu. Katrs kaut ko ārstēt gribošais zina, ka šai valstī neko nopietnu pa lēto izārstēt nevar. Palūkojoties uz privātu medicīnas iestāžu noteikto maksu par vizīti pie ārsta, kas reizēm sasniedz padsmit latu, vai izrēķinot, cik desmitus latu izmaksā dažu zobu plombēšana, nekādi nespēju noticēt, ka visi ārsti saņem maz naudas. Tā nu noteikti nav. Un vēl pieņemtais aploksnes atalgojums, ko neapliek ne ar kādiem nodokļiem.

Tiesa, tas neattiecas uz visiem mediķiem. Ļoti daudzi no viņiem pašaizliedzīgi dara savu darbu. Jo tas viņiem sniedz gandarījumu, priecē. Ir daudz cilvēku, jā, patiešām ir, kuriem vienkārši patīk darbs, ko viņi dara. Pat tad, ja atalgojums ir mazāks, nekā gribētos, šādi cilvēki neskrien citur. Turpina strādāt, cerot uz labāku dzīvi. Bet tā kavējas, gaišais sapnis viz kaut kur tālumā. Viņu nelaime ir tā, ka līdzekļus tautas ārstēšanai piešķir valsts amatpersonas. Tāpat kā autoceļiem, sabiedriskajam transportam un bērnu pabal-stiem. Naudiņas ir maz, deķītis plāns, uz visām pusēm pavilkt nevar. Un šķiet arī, ka ekonomika neiet uz priekšu tādiem soļiem, kā gribētos, jo valstī nav radīta labvēlīga vide uzņēmējdarbībai. Tāpēc arī naudiņas vairāk nebūs, vismaz tuvākajā laikā noteikti ne. Bet ministri un deputāti, kas, nenoliedzami, saņem kvalitatīvu medicīnisko aprūpi, nesaprot tos cilvēkus, kas spiesti stāvēt garās rindās. Nesaprot trūkumu un sāpes.

Te aplis noslēdzas. Latvija ir un paliek brīnišķīga un jauka zeme, kuru (diemžēl) pārvalda slikti. Tāpēc pagaidām mediķiem var ieteikt tikai turpināt pašaizliedzīgi strādāt. Tīra sirdsapziņa un prieks par darbu — tas būs atalgojums. Ko nesaprast lielum lielajam vairumam valsts amatpersonu.