Svētdien Ukrainā notiks valsts prezidenta vēlēšanu otrā, galīgā kārta, kurā piedalās divi pretendenti, kas ieguvuši lielāko balsu skaitu pirmajā kārtā – tagadējais prezidents Leonīds Kučma un komunists Pjotrs Simoņenko. Šķiet, ka cīņas iznākums jau ir skaidrs un valsts turpinās ceļu pa Kučmas iemīto taku…

Par to, kāda šobrīd ir situācija Ukrainā, lūdzām pastāstīt šās valsts vēstnieku Latvijā Viktoru MIHAILOVSKI.

– Sakiet, lūdzu, kāda pašlaik ir situācija Ukrainā sakarā ar priekšvēlēšanu cīņu?

– Lai objektīvi novērtētu pašreizējo situāciju, manuprāt, būtu likumsakarīgi salīdzināt to ar periodu pirms pieciem gadiem.

– Vai tad notika iepriekšējās vēlēšanas?

– Jā. Deviņdesmito gadu vidus Ukrainai bija smags periods. Dziļa ekonomiskā krīze, nestabila naudas apgrozība, hiperinflācija. Un bīstamākais – nenoteiktība, neziņa: pa kādu ceļu iet, ko un kā darīt, kā tālāk dzīvot? Cēlās cenas, kritās iedzīvotāju dzīves līmenis. Vēlāk, pēc vēlēšanām, sākās dziļi pārveidojumi. Un, kas ir svarīgi, drīz tika sasniegti pozitīvi rezultāti. Es gribētu izcelt vēsturisku notikumu – konstitūcijas pieņemšanu 1996. gadā, atbilstīgi kurai Ukraina ir suverēna un neatkarīga, demokrātiska, sociāla un tiesiska valsts.

– Vai pirms tam Ukrainai nebija konstitūcijas?

– Bija spēkā bijušās padomju republikas konstitūcija, kurā tika izdarīti grozījumi un papildinājumi. Atbilstīgi pamatlikumam sāka aktīvi attīstīties valsts celtniecība, kas veicināja pilsonisku mieru. Vai tad tas nav mūsu valsts sasniegums, ka nebija starpnacionālu konfliktu, nekādas karadarbības. Atceros, kad pēc akreditācijas raksta pasniegšanas pirmo reizi tikos ar Latvijas prezidentu Ulmaņa kungu, viņš interesējās, kas notiekot Krimā, kāds esot Krimas tatāru stāvoklis. Šobrīd mēs par to vairs nerunājam, jo mūsu valsts ir paveikusi ļoti daudz, lai nokārtotu dzīvi un sadzīves apstākļus simtiem tūkstošu cilvēku, kas Krimā ieradās no Vidusāzijas un citiem bijušās Padomju Savienības reģioniem.

– Ārzemju presē esmu lasījis, ka pēdējos piecos gados Ukrainas nacionālais kopprodukts samazinājies par 25 procentiem.

– Jāsalīdzina ar to, kas bija agrāk, pirms 5-8 gadiem. Jā, 1998. gadā mums sākās ražošanas lejupslīde, bet tomēr ne tik katastrofāla kā agrāk. Tas vispirms ir finansu krīzes, kas pagājušajā gadā aptvēra virkni pasaules valstu, rezultāts.

Izanalizēsim ekonomikas attīstības rādītājus Ukrainā pēdējā gada laikā. 1998. gada ceturtais ceturksnis – rūpnieciskā ražošana, ja nekļūdos, samazinājās aptuveni par 6 procentiem. Šā gada pirmajā ceturksnī lejupslīde bija 4,5 procenti. Otrajā ceturksnī – aptuveni 1,5-2 procenti. Pēc tam lejupslīde izbeidzās, un 1999. gada trešajā ceturksnī sākās rūpnieciskās ražošanas pieaugums – par 0,3 procentiem. Bet šā gada oktobrī ražošana palielinājusies par trim procentiem. Protams, sasniegumi ir pieticīgi, tomēr – un tas ir galvenais – tie iezīmē stabilitāti ekonomiskās situācijas augšupejā. Labā tempā attīstās tādas nozares kā celtniecība, aviobūvniecība, pārtikas rūpniecība, kokapstrāde.

Vajadzīga politiskā stabilitāte.

– Vai Ukrainā patiesi ir liels bezdarbs?

– Man nav precīzu datu par novembri, bet šā gada jūlijā bezdarbnieku bija apmēram 5 procenti, taču bezdarbs nav galvenais, kas cilvēkos izraisa satraukumu. Lielāku sociālo spriedzi rada daļējas nodarbinātības problēmas, kad cilvēki strādā tikai dažas dienas nedēļā vai nepilnu darbadienu.

– Kāda jūsu valstī ir vidējā darba alga?

– Neliela. Šā gada pirmajā pusē tā bija 180 grivnu (24 lati). Bet, manuprāt, vidējo darba algu nevar atraut no kopējiem ekonomiskajiem rādītājiem, kas nosaka cilvēku dzīves līmeni. Ar to es domāju īres maksu, komunālo pakalpojumu, pirmās nepieciešamības pārtikas preču un rūpniecības preču cenas. Diemžēl dzīves līmenis Ukrainā ir zemāks nekā Latvijā. Esmu dziļi pārliecināts, ka nav tālu tas laiks, kad tas ievērojami uzlabosies.

– Kas attiecas uz priekšvēlēšanu kampaņu… Tajā pašā ārzemju presē esmu lasījis, ka ir bijuši gadījumi, kad Kučmas pretiniekiem atņemtas privātu televīzijas kompāniju licences.

– Ukrainā bija ieradušies daudzu starptautisku organizāciju pārstāvji, kas interesējās par gatavošanos vēlēšanām un to norisi. Uz pirmo balsošanas kārtu ieradās apmēram 500 starptautisko novērotāju. To skaitā – arī Juris Sinka no Latvijas. Viņi secināja, ka nopietni pārkāpumi vēlēšanās nav atklāti. Protams, ārzemju novērotājiem bija arī kritiskas piezīmes. Man ir zināms, ka EDSO delegācijas vadītājs S. Osborns atzīmēja vairāku likumu nepilnības, par ko viņa delegācija iesniegs attiecīgus priekšlikumus.

– Kāda ir Ukrainas attieksme pret ciešāku sadarbību ar Krieviju un Baltkrieviju? Simoņenko ir ierosinājis izveidot kaut ko līdzīgu savienībai.

– Ukrainas tauta, mūsu valsts vadība vienmēr ir tiekusies pēc ciešas sadarbības ar Krieviju un Baltkrieviju. Pavisam nesen stājies spēkā plaša mēroga Ukrainas un Krievijas draudzības, sadarbības un partnerības līgums.

– Vai Ukrainai ir oficiāla koncepcija attiecībās ar NATO un Eiropas Savienību?

– Mēs esam par partnerattiecību attīstību ar NATO, par attiecību padziļināšanu ar Eiropas Savienību un perspektīvā – par pilnvērtīgu līdzdalību ES. Šī pozīcija ir iztirzāta attiecīgos dokumentos.

Šīs tēmas kontekstā nevaru neatzīmēt, ka Ukraina šogad uz diviem gadiem ievēlēta par ANO Drošības padomes nepastāvīgo locekli.

– Latvijas un Ukrainas attiecības ir diezgan labas.

– Tās ir konstruktīvas, lietišķas, savstarpēji izdevīgas un, galvenais, dinamiski attīstās.

– Vai tuvākajā laikā nav paredzēti kādi kontakti, vizītes, apmaiņa ar programmām?

– Šogad Rīgā jau notikušas abu valstu ārlietu ministriju politiskas konsultācijas. Latvijas delegāciju vadīja LR Ārlietu ministrijas valsts sekretārs M. Riekstiņš, bet Ukrainas – ārlietu ministra pirmais vietnieks J. Beršeda. Ceru, ka nākamgad notiks Latvijas ārlietu ministra I. Bērziņa oficiāla vizīte Ukrainā. Ukrainas prezidents L. Kučma ir uzaicinājis Latvijas prezidenti V. Vīķi-Freibergu apmeklēt Ukrainu.

– Ko jūs varat teikt par tirdzniecību starp mūsu valstīm?

– Šogad savstarpējā preču apgrozība, salīdzinājumā ar attiecīgu pagājušā gada periodu, diemžēl ir samazinājusies, turklāt ievērojami – vairāk nekā par 40 procentiem. Iemesls – pasaules finansu krīze, kas iestājās pagājušā gada otrajā pusē.

Nesen Kijevā notika Starpvalstu tirdzniecības un ekonomiskās sadarbības komisijas kārtējā sēde. Sēdes dalībnieki apsprieda visa ekonomisko sakaru kompleksa, ieskaitot arī tirdzniecību, attīstības ceļus. Ukraina ir ieinteresēta savai ekonomikai piesaistīt kapitālieguldījumus, kas paver lielas iespējas Latvijas kapitālam. To jau izmantojuši daži uzņēmēji. Vispārzināms fakts: Latvijas firma «Grata» ir ieguldījusi apmēram 20 miljonus dolāru Sumu naftas vadu iekārtu zinātniskās ražošanas apvienības rekonstrukcijā. Tas ir labi! Tā taču ir perspektīva sfēra – naftas vadi ir izbūvēti daudzu valstu teritorijās.

– Proti, Latvijas šprotes Ukrainas veikalos vairs nebūs nopērkamas? Es reiz biju Ukrainā, un man šķita, ka šprotes ir teju vai visizplatītākais produkts.

– Atļaujiet jums nepiekrist. Mūsu zemē tomēr vairāk iecienīts ir speķis.

– Bet ne Latvijas!

– Mēs dodam priekšroku saviem ražojumiem. Lai gan mums arī šprotes garšo, mēs protam tās novērtēt… Kas attiecas uz nolīgumu par brīvu tirdzniecību ar lauksaimniecības precēm, pašlaik tuvojas nobeigumam darbs tehnisko neprecizitāšu novēršanā, kas saistītas ar atšķirībām nacionālajās preču kodēšanas sistēmās. Bet, manuprāt, nevar visu saistīt tikai ar to, ka ir vai nav tas vai cits dokuments. Daži mēdz teikt: ja nav nolīguma par brīvu tirdzniecību ar lauksaimniecības produktiem, mēs nevaram tirgoties. Bet man ir pretarguments. Ir taču nolīgums par brīvu tirdzniecību ar rūpniecības precēm. Bet tirdzniecības apjomi gan ar lauksaimniecības produktiem, gan ar rūpniecības precēm ir samazinājušies vienādā apjomā. Tātad galvenais nav tas, ir vai nav nolīguma, bet gan tas, ka finansu krīze ir ietekmējusi gan jūsu, gan mūsu ekonomiku.

– Ukrainā prezidenta vēlēšanu pirmajai kārtai bija izvirzīti 13 kandidāti. Tas ir diezgan daudz. Ļoti grūti izvēlēties. Vai nav kādu ierosinājumu, kā kandidātu skaitu samazināt?

– Esmu ar jums vienisprātis, ka reālas demokrātijas apstākļos prezidenta kandidātu skaits netiek ierobežots. No otras puses, šis fakts liecina arī par sabiedrības nepietiekamu politisko strukturēšanu. Šo procesu nevar panākt ar dekrētu vai likumu, ir vajadzīgs laiks.

– Šos skaitļus jūs noteikti zināt: tūrisms un vispār braucieni no Latvijas uz Ukrainu un otrādi.

– Nevaru minēt konkrētu skaitli, cik cilvēku no Ukrainas brauc uz Latviju, bet no Latvijas uz Ukrainu – nosaukšu. Pēdējos trijos gados vidēji 30-35 tūkstoši cilvēku gadā apmeklē Ukrainu. Tie ir ne tikai tūrisma braucieni. Cilvēki dodas biznesa ceļojumos, vēlas paciemoties pie radiniekiem, paziņām… Milzīgs skaits, jums jāpiekrīt.

– Tātad tā dēvētā tautas diplomātija darbojas?

– Darbojas. Turklāt ļoti aktīvi. Vēl es gribu minēt arī valsts ukraiņu vidusskolu Rīgā. Cik man zināms, tā tiek uzskatīta par vienu no labākajām. Starp citu, pēc mūsu vēstniecības otrā sekretāra I. Korņijuka iniciatīvas skolu apmeklēja EDSO misijas Latvijā darbinieks, kur viņam bija iespēja pārliecināties, kā notiek integrācijas process. Skolā taču mācās ne tikai ukraiņu, bet arī latviešu, krievu, ebreju utt. bērni. Ukraiņu valodai mācību procesā veltīti aptuveni 40 procenti mācību laika, pārējās mācības notiek latviešu valodā.

– Krievijas vēstnieks mēdz teikt: ļaudis sūdzas par to, ka šeit ir slikta dzīve. Krievu cilvēki nākot pie viņa uz pieņemšanu, sūdzoties. Bet kā ir ar ukraiņiem? Vai arī viņi ir sūdzējušies par varas iestādēm, par apspiešanu?

– Pēdējā laikā oficiālu sūdzību nav bijis. Tomēr daudzus satrauc materiālais stāvoklis. Gribētu atzīmēt, ka daudzi ienācēji no Ukrainas pozitīvi izsakās par grozījumiem Latvijas likumdošanā pilsonības iegūšanas jautājumos. Palielinās sapratne, ka jāprot valsts valoda. Personiski man nav pieņemams tas, ka pilsonis neprot savas zemes valsts valodu.

– Starp citu, mums ir tādi!

– Esmu pārliecināts, ka visi, kas nolēmuši saistīt savu likteni ar Latviju, ar laiku apgūs latviešu valodu.