Latvijas pirmais Valsts prezidents pēc neatkarības atjaunošanas – Guntis Ulmanis vakar RB žurnālistiem Jānim Rimšānam un Edmundam Imšam Rīgas pilī sniedza savu pēdējo interviju prezidentūras laikā. Starp daudzām dažādām lietām RB uzdeva jautājumus arī par visaktuālāko lietu – premjerministra Viļa Krištopana demisiju. Prezidents kopumā ir pārliecināts, ka V.Krištopans ir rīkojies pareizi, un uzskata, ka jaunā valdība jāveido Andra Šķēles vadītajai Tautas partijai, «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK un «Latvijas ceļam». Šādu valdības modeli, diemžēl nesekmīgi, G.Ulmanis piedāvājis jau pēc 7.Saeimas vēlēšanām. G.Ulmanis arī uzskata, ka nākamo premjerministru nosauks viņa amata pēcnācēja Vaira Vīķe – Freiberga.

Pārējo intervijas daļu par prezidenta uzskatiem, dzīvesveidu un vērtējumiem lasiet rīt RB atvērumā!

E.I.: – Kādēļ mūsu valdību mūžs ir tik neilgs?

G.U.: – Politiskie spēki Latvijā nav stabili. Ir skaidrs, ka pie šāda partiju veselības stāvokļa jebkurš kandidāts, kas nāk no to vidus, var noturēties zināmu laiku, pēc tam politiskie spēki atkal savā starpā nopietnu vai mazāk nopietnu iemeslu dēļ sāk konfliktēt. Un amatpersonas? Piemēram, šīs valdības krišana nav Viļa Krištopana problēma. Tāpat kā prezidenta kandidātu izvēlē un noteikšanā svarīga bija nevis katra kandidatūra, bet gan politisko spēku vienošanās. Tā, piemēram, mēs mēnešiem debatējām par četrām kandidatūrām, bet pēc tam 24 stundās izvirzījām un apstiprinājām kandidāti – bez iepazīšanās, bez debatēm un šīs kandidatūras apspriešanas. Tas nozīmē, ka politisko spēku rīcība ne vienmēr ir pārdomāta un stabila, kā to prasa politiskā kultūra attīstītās Rietumeiropas valstīs. Šodienas valdības krīze ir vadošo politisko spēku jeb parlamenta vadošo partiju iekšēja krīze. «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK, sociāldemokrātu, «Latvijas ceļa» krīze. Vienīgā partija, kas noturēja iekšējo stabilitāti, ir Tautas partija, atrazdamās opozīcijā, kas arī tai ļāva noturēt šo stabilitāti. Bet pārējās partijas iekšējo pretrunu dēļ burtiski dažās dienās izjauca koalīciju.

E.I.: – Bet citu partiju mums nav, jādzīvo ar tām pašām…

G.U.: – Tām jāizslimo «masalas», ar kurām tās šonedēļ slimo. Ceru, ka pēc šīs vīrusu slimības, kura tās pārņēmusi pēdējā laikā, partijas kļūs stiprākas, imūnas un arī veidosies stabilākas. Turklāt dažas partijas veidojas bez pietiekamas ideoloģiskās bāzes, un tās pēc zināma laika pazūd no partiju apvāršņa. Šobrīd jau veidojas partijas ar noteiktu novirzienu – vai tas būtu sociāldemokrātiskais, kristīgi konservatīvais vai liberālais, un šie pamatprincipi arvien vairāk ieiet partiju apritē. Turklāt cilvēki, kas ir šajās partijās, nāca, bieži vien nezinādami, kur un kā viņi iet, viņiem vienkārši bija vēlme darboties kādā partijā. Viņi arvien vairāk pārliecinās, kam ir derīgi – šai vai citai partijai. Vispār jūs runājat tādā gaisotnē, it kā es jau būtu brīvs cilvēks, bet šis arī ir memuāru jautājums – mani vērojumi par sešu septiņu gadu politisko spēku attīstības gaitu. Man ir ko salīdzināt, kā partijas diskutēja pirms sešiem gadiem un kā tās diskutē šodien. Domāju, ka Latvija pēdējos desmit gados ekonomiski, politiski un arī starptautiski ir kļuvusi ļoti spēcīga. Šodien, piemēram, saņēmu Somijas prezidenta Ahtisāri vēstījumu, kurā teikts, ka Latvija pēdējos desmit gados visos būtiskākajos jautājumos ir stabila un labi attīstījusies. Varbūt tas, ka tieši šodien mainās valdības, varētu noteikt šā gadsimta beigu un gadsimta sākuma valdību virzienus.

Kopumā jāsaka: es personīgi nekad ne ar vienu politiķi neesmu nonācis bezcerīgā konfliktā, ne tuvu tam, kādā ir nonākuši politiķi Saeimā šīs valdības krīzes laikā.

E.I.: – Kādēļ politiķi mums ir tik kašķīgi?

G.U.: – Šis jautājums ir no citas operas – vai nu tā ir gēnu mācība, fizioloģija vai kādas citas mācības – par raksturiem un to, kādi vispār cilvēki ir – citi ir mierīgi, citi ne tik līdzsvaroti. Kaut gan šis parlaments būtībā ir līdzsvarots un diezgan mierīgs. Ir jautājums par politisko partiju slimībām partiju mērogā, nevis cilvēciskā personāliju mērogā.

J.R.: – Dažkārt šķiet, ka jūs pārlieku cenšaties ievērot atgriezeniskās saites ar politiķiem un esat apzināti vairījies no konfliktiem. Vai vienmēr tas ir bijis pareizi?

G.U.: – Noteiktāk rīkoties man nebija vajadzības. Man nebija Lietuvas varianta, nebija šādas situācijas. Nevienam valdības vadītājam es nevarēju pārmest kaut ko līdzīgu tam, ko mans kolēģis bija spiests pārmest kaimiņos. Nav bijusi tāda vajadzība. Bet… neteiksim vis! Atcerieties mūsu attiecības ar Andri Šķēli, atcerieties, kādēļ demisionēja Valdis Birkavs. Bet tas nebija mūsu personīgais naids vai pretrunas, tas bija strīds par objektīviem valsts attīstības procesiem! Prezidenta loma konstitucionāli ir paredzēta tāda, kādu es to esmu centies ievērot. Mans pamats ir konstitūcijas burts, un jebkurai valsts amatpersonai, atkāpjoties no konstitūcijas, rodas neizbēgams konflikts. Arī nākotnē prezidentam nenāksies iejaukties ekonomiskos procesos, vairāk būs jādomā, kā es to darīju, par mūsu sabiedrības saskaņu, garīgām interesēm, noskaņojumu, garastāvokli. Jo prezidents nevar populistiski iziet sabiedrībā un teikt: valdība ir tāda vai valdība ir šāda. Prezidentam vai nu jāgriežas pie valdības ar konkrētiem ieteikumiem, vai arī šī valdība ir jāaizstāv. Kritizēt bez darbības – tas būtu bezmērķīgi, tas nozīmē padarīt valsti no malas smieklīgu. Jo tālāk mēs ejam, jo mūsu rīcība kļūst saskaņotāka ar citām Eiropas valstīm. Prezidentam jādara tas, ko esmu darījis visus šos gadus, veidojot Latvijas modeli atbilstīgu ES modelim. Nekad neesmu rīkojies, ambīciju vai populisma vadīts. Nāvessods, referendums, armijas izvešana, pilsonības likums – tie visi bija valdības un prezidenta pārdomāti rīcības motīvi. Ja jūs varētu man pārmest kļūdu, kas bijusi būtiska valsts attīstībā, tad es paliktu diezgan domīgs un iepazītos ar to kā ar jaunatklājumu.

J.R.: – Īsi pirms 17. jūnija kādā intervijā jūs teicāt: Krištopana valdība ir stabila, es neredzu alternatīvas šai valdībai, tādēļ tā jāstiprina. Tomēr tai pašā laikā sabiedrības aptaujas liecināja par pretējo, ka valdība nav stabila. Vai jūs neesat mazliet ar savu nostāju maldinājis sabiedrību? Varbūt nevajadzēja būt tik saudzīgam un glāstošam vērtējumos?

G.U.: – Piekrītu, piekrītu, piekrītu.

E.I.: – Kurš nosauks nākamo premjerministru – jūs vai Vaira Vīķe – Freiberga?

G.U.: – Politiskā loģika un pieredze mani mudina domāt, ka tas būtu jāizdara nākamajai prezidentei. Pieredze un politiskā loģika. Dažreiz gan dzīve norisinās ne pēc pieredzes un loģikas principiem, bet pēc diezgan impulsīvas notikumu gaitas. Šai mirklī es tādus nepārdomātus, straujus un temperamentīgus impulsus neredzu. Prognozēju, ka partijas diezgan rūpīgi apspriedīs savu situāciju, jo «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK un Tautas partijai premjera demisija ir diezgan negaidīts gājiens. Viņi to pieprasīja, bet domāja, ka vēl drusciņ…

J.R.: – ..un Krištopanu aizvadīs ar viņu sagādāto negodu…

G.U: -… jā, jā, tieši tā. Un Krištopans tādā situācijā, kad ir pieņemts konkrēts dokuments – viena no partijām, atrazdamās koalīcijā, slēdz ar opozīcijas partiju pilnīgi pretēju, citu dokumentu, protams, premjers tādā brīdī vairs nevarēja būt par premjeru, jo viņa situācija ir nodota. Viens no koalīcijas balstiem ir noslēdzis līgumu ar opozīcijas partiju! Nevar būt valstī divu koalīcijas līgumu vai divu valdības darbības līgumu! Faktiski «Tēvzemes» un Tautas partijas līgums ir valdības darbības programma un rīcības programma, ko viņi jau ir sastādījuši. Krištopana kungs, atkāpdamies (neanalizēsim, vai tas nav par vēlu un kāda varēja būt cita darbība) padarīja iespējamus visus variantus. Tagad, pēc loģikas un politiskās kultūras, vajadzētu partijām kādas dienas apspriesties. Bet manā rīcībā ir divas dienas. Tas acīmredzot ir par maz. Jaunajai prezidentei būs ar šo valdību jāstrādā. Būtu labi, ja jaunā prezidente varētu arī nosaukt šo valdību, reizē iepazīstoties ar partiju motivāciju un argumentāciju.

E.I.: – Kāds, jūsuprāt, būtu labākais variants?

G.U.: – Pareģošana vienmēr ir nepateicīga lieta, bet es domāju, ka šeit (nākamajā koalīcijā. – E.I.) varētu būt Tautas partija, «Latvijas ceļš» un «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK. Es to teicu jau pēc Saeimas vēlēšanām, aicināju, mudināju, bet tas man neizdevās. Pēc vēlēšanu rezultātiem šīm trim partijām būtu jāsastāda valdība.

E.I.: – Vai tās spēs vienoties?

G.U.: – Tas ir cits jautājums.

J.R.: – Politikā rīcības motīvs – augstprātība – acīmredzot ir ārkārtīgi neražīgs?

G.U.: – Diemžēl politikā tā pastāv visvairāk. Augstprātība politikā ir visvairāk novērojamā parādība. Augstprātība nav labojama lieta, ja kādam tā ir, tad ir. Tas ir neglābjami. Tas ir šūpulī ielikts.