Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga katrā intervijā presei atklāj jaunas svarīgas pārdomas par valsts dzīvi un nākotni. Arī intervijā «Rīgas Balsij» viņa nāca klajā ar vairākām svarīgām atziņām – Latvijā būtu maināma Saeimas vēlēšanu sistēma, deputātus vēlot gan no vienmandāta apgabaliem, gan pēc partiju sarakstiem, lai nostiprinātos saikne starp varu un sabiedrību. Valsts prezidentei ir kauns, ka regulāri jāuzklausa sūdzības no investoriem un biznesmeņiem par ierēdņu korupciju Latvijā, un viņu pārsteidz iedzīvotāju spējas izgudrot visādas shēmas, kā apkrāpt valsti. V. Vīķe- Freiberga nolēmusi apmeklēt vairākas internātskolas Latvijā un personīgi runāt ar bērniem tajās, jo atbildīgās institūcijas valstī izrāda vienaldzību pret bērnu problēmām.

Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga sarunājas ar RB galvenā redaktora pirmo vietnieci Anitu Daukšti un galvenā redaktora vietnieku Edmundu Imšu.

– 1994. gada novembrī jūs valsts svētkos teicāt asu runu, kritizējot sabiedrības negribīgo atbrīvošanos no totalitārisma ideoloģijas. Vai 2000. gadā sabiedrība ir atbrīvojusies no šīs ideoloģijas?

– Baidos, ka tas būs ilgs un grūts process, iekams atbrīvosimies no visām sekām. Jo tomēr pusgadsimts ir pusgadsimts. Palikušas ļoti dziļas psiholoģiskas pēdas, ļaudis, pielāgojoties toreizējiem apstākļiem, ir pieņēmuši gan nostāju, gan paradumus un dzīves stratēģiju. Tagad apstākļi krietni vien mainījušies. Atjaunojot neatkarību, bijām spiesti daudz ko izmainīt un pielāgoties. Bet ir tādas lietas, kas varbūt vēl nav apzinātas. Tās droši vien paliks visilgāk. Tās lietas, kuras apzināmies, ir visvieglāk mainīt. Tās, kuras neapzināmies, mainīt ir grūtāk. Toreiz runājot, viens no maniem mērķiem bija celt gaismā visus paradumus jeb psiholoģiskās nostājas – reliktus no kādreizējās pielāgošanās. Celt tos gaismā, analizēt, kā tie radušies un darbojas. Kad redzamas alternatīvas, cilvēks kļūst atbrīvots un spējīgs izvēlēties citu rīcību.

Man šķiet, ka totalitārisma sekas juridiski mēs ļoti ātri likvidējām – atjaunojām Satversmi, Saeimas darbību, daudzpartiju sistēmu. Juridisko valstisko bāzi varējām mainīt ātri. Ieviest tirgus ekonomiku un atkāpties no centralizētās tirgus ekonomikas – to arī, kaut gan ieviest sekmīgu un konkurētspējīgu tirgus ekonomiku – tas ir mūža darbs, jo konkurence ir nežēlīga. Nebūs tā, ka vienu dienu uzmodīsimies un teiksim: esam apguvuši tirgus ekonomiku, varam atdusēties uz lauriem, nekas vairs nav jādara. Nē, visu mūžu būs jāstrādā, lai apgūtu konkurētspēju.

Dažas psiholoģiskās lietas ir tīri cilvēciskas vājības – vienalga, lai kāda būtu iekārta, cilvēkiem ir jācīnās ar savu apātiju, pesimismu, bezcerību, vainas novelšanu uz citiem, jāpiespiež sevi uzņemties atbildību. Tās ir cilvēciskas vājības, un ar tām visu mūžu jācīnās. Jautājums ir – kā veidot sabiedrību un valsti, kurā likumu struktūra, sabiedriskā iekārta ir optimālas psiholoģisko vājību atrisināšanai, lai cilvēki būtu mierīgi, pārtikuši un laimīgi.

– Jūs pieminējāt daudzpartiju sistēmu. Guntis Ulmanis savas prezidentūras beigās asi kritizēja politiskās partijas. Vai, jūsuprāt, šī sistēma darbojas normāli un pilda savas funkcijas?

– Jāizdala divi līmeņi: viens ideālais, otrs – reālais. Ideāli partijas pārstāv atšķirīgus koncentrētus viedokļus. To dažādība garantē, ka sabiedrībā neviens uzskats nav dominējošais, kas savu uzskatu uzspiež citiem. Mēs katrs redzam mazliet citādi to kronīti, atkarībā no tā, kā raugāmies uz svecēm, mēs katrs redzam to no sava leņķa (intervija notiek pie galda, uz kura atrodas Adventes vainags. – Aut.). Bet būtībā mums visiem, savus redzespunktus saliekot kopā, veidojas objektīva aina. Šo daudzo leņķu spēja aplūkot problēmu ir veselīgāka nekā tad, ja viens saka: es esmu prezidents, es uzzīmēšu šo kroni, tāds tas izskatās, un cauri, parakstieties apakšā. Ja redzat to savādāk, tas neskaitās, mans redzējums ir tas vienīgais, kas skaitās.

Protams, būtisks partiju sistēmas jautājums ir, kā šie dažādie redzējumi var savstarpēji sadzīvot un tomēr ļaut valstij attīstīties un sekmēt lēmumu pieņemšanu. Man šķiet, ka, balstoties uz šo jautājumu, Kārlis Ulmanis savā laika izdarīja radikālus secinājumus un sacīja: nē, dažādie viedokļi ir traucēklis. Un viņš tolaik nebija vienīgais. Mūsu kaimiņzemēs bija diktatori, nerunājot nemaz par Hitleru un Staļinu. Tas ir viens risinājums, bet ne tas sekmīgākais.

Daudzpartiju sistēmas darbošanās atkarīga no divām lietām – cik labi ir cilvēki, kas tajās iestājas, kāda ir viņu cilvēciskā kvalitāte. Savukārt cilvēciskā kvalitāte ir atkarīga no sabiedrības, kas viņus izaudzinājusi. Un otrs – kāds ir viņu politiskais un ideoloģiskais briedums, kāda ir viņu pieredze konceptuālajā un ideoloģiskajā domāšanā.

Desmit gadu vēsture mūsu politiskajām partijām, protams, ir pārāk īss laika posms, lai attīstītu un izveidotu kādu politisko viedokli, nostāju, sakarību. Teiksim, kaut vai labā un kreisā spārna ideoloģiju, kā to dēvē franči. Tur tas ir diezgan skaidri iezīmēts. Latvijā šī labā un kreisā roka – diezgan bieži tās nevar atšķirt. Zināmos jautājumos tās izskatās gluži vienādas. Mums nav tik skaidri izveidojusies partiju ideoloģiskā bāze, kā tas ir nobriedušās demokrātijās, kaut gan demokrātija ir process, kam nemitīgi jāpilnveidojas un kas nedrīkst apstāties.

Tad, kad vēlētājs izdara savu izvēli, viņš domā, ka izvēlētā partija pārstāv kādu viedokli. Kad partija sāk darboties Saeimā, puse tās deputātu aizstaigā uz vienu pusi, otra puse kaut kur citur, bet trešie paliek turpat uz vietas. Kas tādā gadījumā notiek ar tautas pārstāvniecību? Rodas grūtības ar partiju sarakstiem, piesaistīšanās vienam vai otram politiskam spēkam nav stabila. Veiksmīgs risinājums ir, piemēram, Kanādā, kur katram iecirknim ir savs deputāts. Fiziskam un ģeogrāfiskam iecirknim. Piemēram, Rīgas Latgales priekšpilsētai būtu savs deputāts Saeimā. Preiļos būtu savs iecirknis, vēlētāji tur ievēlētu deputātu, kas pārstāv kādu partiju. Tad izveidojas dubulta atbildība, turklāt pilsoņi ir izvēlējušies konkrētu personu. Vēlētāji var braukt uz Rīgu, iet pie deputāta Saeimā, viņam var vaicāt balsojumu motivāciju, paust savu apmierinātību. Amerikā tas tā notiek, Kanādā tā notiek. Latvijā iedzīvotājs, kas ir neapmierināts ar notiekošo Saeimā, nekur nevar griezties, var tikai lamāt valsti un teikt, ka tā nekam neder. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ notiek atsvešināšanās starp iedzīvotāju, starp pilsoni un viņa ievēlēto personu.

– Vai jūs varētu nākt klajā ar kādu likumdošanas iniciatīvu, saistītu ar jauktās vēlēšanu sistēmas ieviešanu?

– Teorētiski es to varu izdarīt, bet praksē vispirms vajadzīgi resursi, kādi ir pieejami ministrijām vai Ministru kabinetam. Prezidentam mūsu valstī šādi resursi nav paredzēti. Nākamais solis ir, ka par jebkuru likumu balsos Saeimas deputāti. Arī par jebkuru prezidenta proponētu likumu. Ja šādam likumam nav jau iepriekš puslīdz zināms politiskais atbalsts starp partijām, kas pārstāvētas Saeimā, tad tā mūžs būs gaužām īss un tālāk par kādu komisiju tas netiks. Lai nonāktu pie reāla risinājuma, būtu jāuzsāk nopietnas politiskās debates arī ar katru politisko partiju. Varbūt ar laiku tas būs jādara, pagaidām es atsevišķiem politiķiem garāmejot ieminos par šo ideju. Esmu dzirdējusi stingrus iebildumus no viņiem, ka tagadējā sistēma ir daudz labāka. Domāju, ka šāds priekšlikums sastaptos ar pretestību. Toties būtu interesanti, ja to tautā sāktu cilāt un pārdomāt. Tad tam jau varētu būt zināms atbalsts.

– Ja iestājaties par vēlēšanu sistēmas maiņu, vai jūs varētu iestāties par tādu Satversmes pantu kā visas tautas vēlēta prezidenta institūcija?

– Teorētiski tas būtu iespējams. Igaunijā jau bija mēģinājums proponēt šādu likumu, taču parlaments diezgan kategoriski to noraidīja. Es domāju, tā ir atkal lieta, kuru diezgan grūti… Iedomājieties, Saeimai ir privilēģija ievēlēt prezidentu. Kuram gan patīk atdot savas privilēģijas? Parasti nevienam. Ja jums privilēģija ir, tad kāpēc no tās atteikties? Man ir aizdomas: ja šādas izmaiņas gribētu ieviest Satversmē, tām vajadzētu būt vai nu zināmām partijām, kas veido kaut kādu koalīciju un kas vienotos vēlēšanu platformā iekļaut šādu punktu, solot proponēt tautas vēlētu prezidentu ievēlēšanas gadījumā. Tas būtu politiski viens ceļš. Otrs – ja tauta pati savāc parakstus un vēlas panākt referendumu, tad tas būtu iespējams.

– Jums ir regulāras tikšanās ar svarīgākajiem cilvēkiem valstī. Vai viņi atbalsta šādas idejas?

– Mēs neesam par to runājuši, man tas nav bijis degošas aktualitātes jautājums. Kaut gan, protams, ja būtu jautājums par manu kandidatūru, tas kļūs aktuāls pēc diviem gadiem. Tas ir skaidrs. Jā, varbūt vajadzētu par to domāt. Bet neesmu to noteikusi par būtisku prioritāti, par kuru tagad jāpieņem kāds lēmums.

– Kā jums izdevies sasniegt tik augstu popularitātes reitingu?

– Ir liels skaits cilvēku, kas mani atbalsta, un paldies viņiem par to, es esmu pateicīga par katru vienu. Bet ir arī ievērojams daudzums, kas ir diezgan nikni noskaņoti pret mani. Reitingos tiek prezentēta starpība – plusi, no kuriem tiek atskaitīti mīnusi. Ja es būtu neitrālāka persona, kas neizraisa tik ekstrēmas reakcijas, reitings varētu būt savādāks. Man šķiet, spriežot pēc tā, ko ļaudis man raksta un ko man saka personīgi, viņi jūt, ka es pārstāvu Latvijas valsti tādā stilā un veidā, kas viņiem patīk. Viņiem patīk veids, kādā es pildu savu amatu. Esmu pateicīga par to, ka viņiem patīk.

– Vai jūs neaizvaino tas, ka dzīvojat valstī, kurā ir ļoti augsts korupcijas reitings? Kādi, jūsuprāt, ir ceļi cīņai ar korupciju?

– Mani sāpina jebkas, kas kaitē šai valstij. Mans amata pienākums ir gādāt par tās labo slavu un labklājību. Korupcija ir būtisks kaitējums sabiedrībai un Latvijas tēlam. Tā ir ļoti plaša, sarežģīta un nav viengabalains jēdziens. Tur ir daudzi un dažādi aspekti. Cīnoties ar korupciju, tie ir jāatšķir. Cik tas būs manos spēkos, es turpināšu ar to cīnīties līdz sava mandāta pēdējam brīdim, jo uzskatu to par būtisku ļaunumu.

– Kā vērtējat valdības lēmumu cīnīties pret korupciju ar plakātiem un semināriem ministriem? Vai tas neizskatās pēc acu aizmālēšanas, nevis reālas cīņas pret korupciju?

– Man grūti spriest par šādām kampaņām. Psiholoģiski jāpanāk, ka cilvēki atzīst korupciju par ļaunumu. Ja plakāts cilvēkam palīdz to apjēgt, tas teorētiski var nākt par labu. Jautājums ir, cik labs ir plakāts, tur būtu jāveic pētījumi.

Cilvēku attieksme ir loti svarīgs aspekts. Cilvēku attieksme un tolerance pret korupciju. Presē vairākkārt bijušas debates par Ceļu policiju un «piecīšiem», ko cilvēki dod par ātruma pārsniegšanu. Tā bija ļoti būtiska diskusija starp ministrijām, policiju un sabiedrību. Būtība ir šāda: cilvēks, kas pārstāv kādu valsts funkciju oficiālās iestādēs, amatpersona, kam pēc būtības jāpilda kāda funkcija, kas nāk sabiedrībai un valstij par labu, dara kaut ko ne tā, kā viņa amats to prasītu, lai sev iegūtu personīgu labumu. Persona, no kuras šis cilvēks prasa kukuli, ir pārkāpusi likumu un būtu pēc visas taisnības pelnījusi sodu. Ko šī persona dara – lai izvairītos no pelnītā soda, tā ir gatava korumpēt valsts amatpersonu, proti, novirzīt pa kreisi un šķērsām amatpersonu no tai likumā paredzētās lomas. Kaut vai ar piecu latu piedāvājumu. Tas ir būtisks kaitējums valsts funkcijai, kuras uzdevums ir nodrošināt drošību uz ceļiem, lai cilvēki varētu braukt, neriskējot, ka kāds uzskries virsū. Pārkāpējs atpērkas, samaksādams mazāku sodu, nekā tam būtu jābūt. Šāda veida mijiedarbības – tā ir korupcijas būtība.

Citos gadījumos vairs nav pieci lati, ir pieci miljoni, varbūt pat piecdesmit. Princips ir līdzīgs: divi, kas ir iesaistīti, viens devējs, viens ņēmējs.

Ko es īpaši dzirdu no ārvalstu investoriem un biznesmeņiem – viens korupcijas paveids ir ļoti kaitīgs: amatpersona nedara to, ko tai vajadzētu darīt – izsniegt atļauju, veikt kādu pakalpojumu, vilcinās, kavējas veikt pienākumus, par ko viņam valsts maksā naudu. Viņš sēž un neko nedara, līdz tas, kuram viņa pakalpojumi ir nepieciešami, vairs nevar izturēt un piedāvā viņam kukuli. Tas ir dubults kaitējums, jo netiek veikts darbs, par kuru viņam maksā. Tas biznesmenis, kas atnācis šeit strādāt, pelnīt un piedāvāt darba vietas Latvijas iedzīvotājiem, netiek uz priekšu, jo ierēdņi atrod katrā viņa darbībā kaut ko bloķējamu, aizkavējamu, viņš zaudē līdzekļus, interesi. Viņš neatnāk uz Latviju, un ir izdarīts būtisks kaitējums Latvijas valstij, tautai, ekonomikai.

Nesen biju uz Britu tirdzniecības palātas vakariņām, regulāri es dzirdu stāstus par inspektoriem, kas ierodas trīsreiz dienā, un, kad beidzot vienam ir samaksāts, atnāk viņa amata brālis, kurš vēl nav dabūjis savu «kukulīti». Tādas lietas notiek sistemātiski.

Mums vajadzētu saprast mehānismu, kā ļaunumam tikt pie pašām saknēm. Mums tagad sāk veidoties priekšstats, kas ir normāls ierēdnis, kā, piemēram, valsts inspektoram jāinspicē būvdarbi. Kādi ir termiņi, kuros inspektoram jānosaka, vai telpa ir droša, kur varētu darboties, piemēram, veikals. Arī tiesu sistēmā – piemēram, Kanādā, ja apsūdzēto pie tiesas nesauc noteiktā laikā, viņš jāatbrīvo, jo valsts ir atbildīga. Ir termiņi, kuros ir pienākums valstij izdarīt to, kas tai ir jādara.

Vēl cits piemērs. Ļoti bieži dzirdu sūdzības par kukuļņemšanu muitā. Lai man piedod godīgie muitnieki, taču man bieži kā prezidentei ar nosarkušiem vaigiem ir jādzird sūdzības, bieži no ārvalstu pilsoņiem, par klaju kukuļa prasīšanu no preču pārvadātājiem. Jā, situācija ir uzlabojusies, tomēr daudz kas vēl ir darāms. Piemēram, muita ir paredzēta tādai un tādai precei robežās no x līdz y latiem. Lodziņš ir pārāk liels, likumdošana ir paredzējusi pārāk plašu izvēles brīvību ierēdnim, kas nosaka muitošanas līmeni. Ja būtu precīzāk noteikts muitas lielums konkrētai precei, ierēdnim būtu mazāk iespēju pieprasīt atšķirīgu naudu.

Domāju, ka šīs lietas var sakārtot, ja skatās pēc būtības katrā konkrētā jautājumā, kā korupcija izpaužas, kā tas notiek, kas to padara iespējamu. Tad lietas izdosies sakārtot.

– Kas vainīgs pie tā, ka nav izstrādāti likumi?

– Man šķiet, ka tajā pārejas periodā, redzot, cik daudz mums bija likumu jāpieņem…

– Atvainojiet, kad, jūsuprāt, beigsies pārejas periods? Vai tie ir desmit, divdesmit, trīsdesmit gadi?

– Pašā pirmajā pārejas periodā ļaudis, kas bija pie pirmo likumu rakstīšanas, bieži vien tajos atstāja tādas spraugas, ka tur zilonis varēja izstaigāt cauri. Šeit Latvijā, man šķiet, manāms padomju mantojums: cilvēki izrāda ģeniālas spējas izgudrot visādas shēmas, kā apzagt valsti. Ģeniāli, apbrīnojami savā dažādībā, oriģinalitātē. Tā ir milzīga radoša enerģija. Ja šo radošo enerģiju varētu izlietot tā, lai tā nestu valstij guvumu, mēs būtu plaukstoša valsts.

Man ir lielas cerības uz mūsu jauno informātikas laikmetu. Piemēram, būs Rīgas domē dažādi lēmumi, dažādi saimnieciskie darījumi, un tas viss nekavējoties nokļūs internetā – tikko tas kaut kur tiks apspriests, kāds konkurss, teiksim, piedāvāts, kaut kādi darbi, kaut kādi pasākumi, lēmumi pieņemti domē – viss būs momentā internetā. Modernais cilvēks tikai paklikšķinās savu pelīti, un viņam visa informācija būs zināma. Tas vien, ka informācija nonāks plašākā ļaužu lokā, kaut vai katrā iecirknī būs vietējā bibliotēkā, un tiem, kam nav pašiem mājās dators, interneta pieslēgums, būs iespēja aiziet uz savu vietējo bibliotēku un paskatīties, un ne tikai “Latvijas Vēstnesī”, bet arī kaut kur vairāk ar elektroniskiem līdzekļiem, kādi lēmumi, kas tiek noteikts, kas tiek darīts. Un tādā veidā būt informēts, zināt par ko tiks lemts, par ko tiks balsots, kā tas notiks. Te man arī ir cerības, ka daudz kas varētu uzlaboties.

– Vai jums ir bijuši brīži, kad iekšēji noskaišaties uz presi?

– Prese atspoguļo vispirms žurnālistu pašu viedokli, viņi bieži atspoguļo savus maizes tēvus, viņu viedokli, viņi atspoguļo arī sabiedrības viedokļus, tajā raibajā buķetē viss gadās. Dažas lietas ir patīkamākas, dažas mazāk patīkamas.

– Jums prese un sabiedrība aplaudēja pēc intervijas BBC, kur jūs kritiski raksturojāt Krievijas iekšpolitisko situāciju, savukārt Krievijas amatpersonas bija kritiskas pret jums. Kāds ir jūsu Latvijas neatkarības vērtējums iepretim lielajam kaimiņam?

– Vēlētos precizēt. Tims Sebastjans ļoti mēģināja mani provocēt, lai saku, ka Krievija ir draudīga, ka tā mums uzbruks, bet es kategoriski atsacījos to darīt. Teicu, ka Krievija nav prognozējama. Viņš mēģināja to izvērst kā smagu kritiku, bet, piedodiet, es sacīju, vai tad jūs varat, vai paši krievi var prognozēt Krieviju? Tas nav lamuvārds, tā ir neitrāla konstatācija, ko ļoti daudzi cilvēki pašā Krievijā ir atkārtojuši. Nedomāju, ka būtu pateikusi kaut ko oriģinālu vai krieviem apvainojošu. Intervijā es īpaši paslavēju krievu tautu un tās potenciālu, tātad pārmetumi man ir nevietā.

– Pašlaik Latvijā nopietns un aktuāls jautājums ir vardarbība pret bērniem. Vai tiešām var uzskatīt par normālu situāciju, ka tikai ar jūsu personisku iejaukšanos var kaut ko novērst, kā tas, piemēram, ir noticis situācijā ar Aleksandrovas internātskolu?

– Tas nav normāli. Vispirms nenormāli ir tas, kas notiek tajā skolā, tas neatbilst ne morāles, ne citiem likumiem. Tomēr šādas skolas, tas zināms pēc citām valstīm, ir augsta riska skolas, bērni ir bezpalīdzīgi. Viņiem nav radinieku, kas par viņiem gādā, viņi nonāk totālā atkarībā no ļaudīm, kas strādā skolā. Tas prasa no tiem, kuri tur strādā, lielu psiholoģisko briedumu. Un atbildību, gatavību šo pienākumu nastu nest. Ikviens darbinieks, kas nonāk šādā skolā, nav ideāls pēc rakstura, viņam rodas ļoti smagi kārdinājumi. Šī situācija ir acīmredzams rezultāts sliktākajā nozīmē. Tas nozīmē, ka šādām skolām vajadzīga īpaši rūpīga apsekošana, un es baidos, ka Aleksandrovas skola ir ilustrācija tam, ka mūsu valstī šī apsekošana, pārbaudes un kontroles mehānismi nedarbojas. Tās personas, kas pārstāvēja Izglītības ministriju vai vietējo padomi vai bāriņtiesu, tām būtu bijis jāpārbauda, vai tiešām viss ir kārtībā. Nedrīkst apgalvot, ka bērnos nevajag klausīties, jo viņi ir tikai bērni. Nedrīkst apgalvot, ka nevajag klausīties skolotājus, jo tie it kā vienmēr tikai sūdzoties. Te ir runa par personāla kvalifikācijas problēmu, īpaši, ja padomā par tām algām, kuras viņi saņem. Jautājums ir par sabiedrības resursiem, lai mēs varētu piesaistīt šādiem ļoti atbildīgiem posteņiem kvalificētus, psihiski līdzsvarotus, normālus cilvēkus, kas darītu normālu darbu, lai bērniem būtu normāli dzīves apstākļi.

Nākamnedēļ došos uz trim bērnu iestādēm, kur atrodas bērni bez apgādnieka, lai iepazītos ne tikai ar direkciju un personālu, bet arī ar pašiem bērniem personiski. Vēlos viena pati parunāties ar bērniem.

– Vai nebaidāties, ka būs jau notikusi iepriekšēja instruktāža?

– Es gribu būt viena pati ar bērniem, lai redzētu, kas viņiem man sakāms. Aiz slēgtām durvīm, kur neviens nav klāt. Būšu ar bērniem aci pret aci. Mani interesē arī viņu dzīve, kā viņi tur nonākuši. Bet šī veida ieinteresētība, tai vajadzētu būt no plašākas sabiedrības. Kad es bērnībā dzīvoju Kasablankā, mūsu franču valodas skolotāja uzskatīja, ka mums, meitenēm, sestdienās jāapciemo veco ļaužu mītne, ar viņiem jāpasēž un jāparunā. Neesmu dzirdējusi, ka mūsu sabiedrībā kāds, kuram tas nav amata pienākums, varētu aiziet uz bērnunamu vai pat izvēlēties sev tur krustbērnu. Daudzi veci ļaudis sūdzas – es dzīvoju vientuļi, man nav bērnu un mazbērnu. Brīnos, ka šādi cilvēki nekad nav painteresējušies par vietējo internātskolu, aizietu tur, paņemtu vienu divus vai pat trīs bērnus, vismaz reizi mēnesī aprunātos vai aizvestu uz kino. Te ir iespējas, bet līdz šim līmenim vēl sabiedrība nav izaugusi. Man gan ir bijušas sarunas ar dāmu labdarības grupām, kuras sākušas darboties šajā virzienā. Bet tas nav tikai pārtikušu dāmu uzdevums, jebkurš varētu padomāt par to. Padomāt, vai nevajadzētu parūpēties par bāreni, uzklausīt viņu.