Edmunds Imša
Eiropas Komisijas lēmumi par Microsoft monopolvaras ierobežošanu un Latvijai samazinātā mencu nozvejas kvota Baltijas jūrā uzskatāmi demonstrē, cik liela ietekme un vara ir Eiropas centrālajām institūcijām. Lai gan Microsoft lietā lēmuma apjoms ir simtiem miljonu dolāru, bet Latvijas gadījumā krietni mazāks, Brisele abos gadījumos ir centrālais diriģents. Tai daudzās jomās Eiropā pieder centrālā vara. Taču vēl svarīgāks jautājums ir – kas tad īsti ietekmē ES institūciju lēmumus? Vieni no lēmumu ietekmētājiem ir algotie lobisti jeb interešu pārstāvji.
Sausā statistika liecina, ka Briselē ir vairāk lobistu nekā ES ierēdņu. No Latvijas tur strādā viens! lobists, kas pārstāv Rīgas pilsētu. Pieredze liecina, ka interešu pārstāvji ietekmē vai cenšas ietekmēt lielāko daļu Eiropas Parlamenta lēmumu. Paši viņi deklarē, ka nav nekādi sātana advokāti un kukuļdevēji, bet gan palīdz pieņemt stratēģiskus risinājumus.
Lobisti vislabprātāk sauc sevi par interešu pārstāvjiem. Tas ir mūsdienās plaši izplatīts termins, kuru izmanto arī sabiedrisko attiecību speciālisti. Lobisma būtība ir centieni ietekmēt likumu un noteikumu pieņemšanu, kas skar galvenokārt biznesa intereses. Lobists jeb lobētājs savukārt ir persona, kas par samaksu ietekmē varas institūciju lēmumus.
Visgardākais lobistu kumoss, protams, ir Eiropas Komisija. Tai ir ES likumdošanas iniciatīva, tā kontrolē lēmumu izpildi. Kopumā Briselē EK dažādās institūcijās strādā ap 24 000 cilvēku. Pretstatā izplatītajam mītam par Briseles daudzgalvaino pūķi, tās birokrātija ir maza. Daudz mazāka nekā, piemēram, nacionālo valdību birokrātijas. Latvijā, salīdzinoši mazā valstī, ir vairāk valsts ierēdņu nekā Briselē.
Kad EK strādā pie kāda lēmuma, pamatā tā ņem vērā iesaistīto pušu intereses un savu darbinieku atzinumus. Tie ir divi vaļi, uz kuriem balstās EK lēmumi. Turklāt, lobistu darbs parasti paliek aiz kadra. Pēc pašu lobistu teiktā, viņu iespaids ir ārkārtīgi liels. Te nu salīdzināsim ar sabiedrisko attiecību speciālistu lielīšanos par to, ka 70% no avīzēs publicētā ir viņu ieteiktie materiāli.
Lēmumu pieņemšana ES ir visai sarežģīts daudzpakāpju process. Augstākā institūcija Eiropas Savienībā ir Eiropadome, ko veido valstu vadītāji. Tā ir visnoslēgtākā sapulce pasaulē, jo lēmumi tiek pieņemti aiz slēgtām durvīm, neko daudz nepaskaidrojot vienkāršajai tautai. Savukārt Eiropadomes lēmumus sagatavo dalībvalstu pastāvīgie pārstāvji jeb coreper komisijas sadarbībā ar EK. Tāpēc plašu lobisma kampaņu gadījumos darbs notiek pārsvarā nacionālajās valstīs. Tad, kad ministri vai valstu vadītāji ierodas Briselē, viņiem jau ir gatavi priekšlikumi kabatā, kuri tiek dēvēti par nacionālajām interesēm. Un tikai neliela ļaužu grupiņa zina, cik patiesībā no tām ir valstiskās interes, bet cik – lielā biznesa intereses.
Kopš Eiropas vienotā tirgus izveides lobisti laika gaitā pakāpeniski ir pārpludinājuši Briseli. Piemēram, vienā adresē Kortenberga avēnijā 118 mitinās ASV Tirdzniecības kamera, Unilever, Hill&Knowlton, Burson Marsteller. Dažas mājas tālāk atrodas Eiropas darba devēju federācijas Unice ēka. Unice deklarē, ka pārstāv 40 miljonu uzņēmumu intereses. Starp divām parlamenta ēkām – veco un jauno – mitinās sabiedrisko attiecību firma Weber Shandwick un ASV prāta banka (think tank) International Council for Capital Formation. Šeit pārstāvētas visdažādākās nozares – no Eiropas Kafijas grauzdētāju apvienības līdz Eiropas atdzesētā dzeramā ūdens asociācijai. Brisele interesē visus. Apvienotās Karalistes pārstāvniecībā strādā ap 200 cilvēku, pavisam nesen fundamentālu ēku Briseles centrā ir iegādājusies Bavārijas pārstāvniecība, savas pārstāvniecības Briselē ir ASV Kentuki, Ohaio, Ilinoisas un Džordžijas štatiem.
Pirms kāda laika Amsterdamas Korporatīvās Eiropas Novērotāji ( Corporate Europe Observatory , [www.corporateeurope.org]). CEO, publicēja īpašu brošūru jeb ieskatu lobisma tūrismā, kas uzskatāmi demonstrē interešu pārstāvju skaitlisko pārsvaru pār oficiālajām ES iestādēm. Tā, Eiropas Parlamentā uz katru deputātu ir septiņi lobisti. Garie, stiklotie gaiteņi mudž no dažādiem cilvēkiem, kuri aizstāv dažādas intereses. Tomēr visām tām pārsvarā ir viens pamats – biznesa un peļņas intereses. Mūsdienās daudz svarīgāk ir paust intereses, jo viedokļi diezin vai kādu interesē.
EK komisārs Sīms Kallass, bijušais Igaunijas premjerministrs, lobistus dēvē par “neredzamo valdību”. Kallass nesen divās runās ir piedāvājis padarīt lobistu darbu daudz caurskatāmāku. Nav īsti skaidra S.Kallasa rīcības motivācija un apstākļi, kuri sekmēja viņa iniciatīvu. Ir zināms, ka komisārs nācis klajā ar šīm idejām pēc tikšanās ar Amsterdamas Korporatīvās Eiropas Novērotāju pārstāvjiem. Novērotāji savukārt ir viena no grupām, kas iniciējusi 260 NVO parakstītu vēstuli jeb aicinājumu EK vadītājam M.Barrozo “samazināt korporatīvo lobistu grupu ietekmi pār ES lēmumiem”.
S.Kallasa preses sekretāre Valērija Rampi “Kapitālam” skaidroja, ka komisārs neuzskata lobismu par “sliktu lietu”, kā arī nedomā, ka lobismam ir pārāk liela ietekme uz lēmumu pieņemšanu Briselē. Iniciatīvas mērķis esot panākt lielāku atklātību, proti, plašas diskusijas gaitā noskaidrot, kas un kādas intereses aizstāv. Paša S.Kallasa pieredze saskarsmē ar lobistiem esot pozitīva.
“Ir daudz perfekti godīgu, atklātu lobistu, kuri veic labu darbu savu klientu interesēs, ietekmējot labā virzienā Komisijas, kā arī EP un Eiropadomes lēmumus,” – tā V.Rampi.
Daudzi lobisti esot pozitīvi uztvēruši S.Kallasa ierosmi. Patlaban ES tēlu negatīvi ietekmējot dažādi stereotipi, tai skaitā, mīts par slikto lobismu. Lai to pārvarētu, vajadzīga pilnīga atklātība, deklarē S.Kallass. Turklāt, S.Kallass uzskata, ka lobismam vajadzīgi ierobežojumi, tomēr nevis skaitliski, bet drīzāk ētikas un uzvedības standartu jomā.
Lobisms neesot jāuztver kā drauds demokrātijai. Tomēr, ja cilvēki uztver ES institūcijas kā pārāk pakļautas lobisma ietekmei, tad “tā ir problēma”. Lielā biznesa viedoklis par ES lēmumiem ir tikpat svarīgs kā patērētāju vai vides aizsardzības grupu intereses, skaidro V.Rampi.
“Atklātība ir vajadzīga, lai iegūtu sabiedrības uzticību,” deklarē S.Kallass, kādreizējais Igaunijas valstsvīrs. Viņš uzsver, ka lielāka atklātība arī nodrošinās finansu plūsmas labāku pārskatu.
Lobisti apgalvo, ka panāk optimālo lēmumu, jo piedāvā sabalansēt intereses. No vienas puses tam varētu arī piekrist, ja lobisms būtu pilnīgi atklāta nodarbošanās. Ja pie kāda likuma būtu piebilde – tāds un tāds pants pieņemts pēc Microsoft vai Sony ieteikuma. Patlaban šāda prakse Briselē nav novērota un tieši tas ir par pamatu komisāra S.Kallasa idejām padarīt lobisma procedūru caurskatāmāku. Protams, ka lobistiem ir savi ētikas kodi, jo ar rupjību un uzbraucieniem modernajā pasaulē neko nevar panākt. Lobisti arī, neapšaubāmi, deklarē, ka nenodarbojas ar kukuļdošanu un cita veida neķītro pavedināšanu.
Briseles lobistu gada peļņa, pēc aptuveniem aprēķiniem, ir aptuveni 80-120 miljoni dolāru. Principā nieki vien, salīdzinot ar Bila Geitsa īpašumiem, bet tomēr. Turklāt, lielajiem uzņēmumiem Briselē ir savas pārstāvniecības, kuru sniegumu nevar mērīt ar nopelnīto naudu.
Par stundas darbu algots lobists, kā “Kapitālam” pavēstīja Kristiāns de Fulē, EP akreditēto lobistu asociācijas prezidents, saņem 150-300 eiro, atkarībā no konsultanta kvalifikācijas.
Otrs lielais lobistu mērķis pēc Komisijas ir Eiropas Parlaments. Tā politiskais svars ārkārtīgi pieaudzis pēc izteiktā noraidījuma Barrozo pirmajam komisijas sastāvam, izbrāķējot arī Latvijas ieteikto pārstāvi Ingrīdu Ūdri. EP apstiprina vai piedāvā savus priekšlikumus ļoti daudzos svarīgos ES politikas jautājumos. Tāpēc ap to lobisti burtiski spieto. Akreditēto lobistu daudzums EP patlaban ir ap 5000. deputātu skaits – 731. No jaunajām dalībvalstīm EP ir akreditēti 60 lobisti.
Galvenais lobistu sauklis ir “Visu izšķir sakari”. Par lobistiem strādā gudri un attapīgi cilvēki, kuri ir augstās domās par savām pārliecināšanas spējām. Labs lobists, kā definē K.de Fulē, par vienu trešdaļu ir jurists, par trešdaļu tehnisks cilvēks, par trešdaļu – labs saskarsmes speciālists.
Savukārt kāds dāņu pētījums par lobismu Briselē izveidojis šādu vidējā lobista tēlu:
beļģu vai franču vīrietis, 42,5 gadus vecs, ar filologa, sociālo zinātņu vai tirdzniecības jomas izglītību. Labi pārvalda valodas, prot angļu un franču, kā arī vēl kādu valodu.
Viņa galvenā nodarbošanās ir vākt informāciju un diriģēt politisko dienaskārtību. Reizēm lobisti cenšas pasargāt savu tēmu no nokļūšanas preses slejās un strādā, lai iegūtu ES fondu līdzekļus
Pamatā, analizējot lobisma izpausmes, var izšķirt šādas “rafinētā” lobisma formas:
Lobistu piedāvātie pakalpojumi, kurus jūs saņemsiet, ja meklēsit viņu atbalstu:
K.de Fulē klāsta, ka lobistu uzdevumi un mērķi ir gandrīz vai cēli. Vispirms lobisti aizstāvot to personu vai grupu intereses un prioritātes, kuri maksā naudu. Iedzīvotājiem un grupām tai pat laikā esot tiesības pieprasīt taisnīguma principa īstenošanu lēmumu pieņemšanā. Lobisti apgādājot lēmumu pieņēmējus ar dažādu informāciju – gan politisku, gan lēmumam nepieciešamo. Ja lobisti nepiegādātu šādu ticamu un pārbaudītu informāciju, to nespētu izdarīt pat 10 reizes palielināts ES ierēdņu skaits, uzsver K. de Fulē. Lobisti nevarot atļauties maldināt lēmumu pieņēmējus, jo viņu darba pamatā esot uzticēšanās.
Interešu pārstāvji turklāt izskaidrojot saviem darba devējiem ES lēmumu pieņemšanas mehānismu. Biznesa cilvēkiem reizēm esot maza sapratne par to, kā “strādā sistēma”. “Pieredzējušu lobistu rokās viņi apgūst politisko mācību, kas viņiem ir liela vērtība,” stāsta K.de Fulē. Reizēm darbs ar biznesa cilvēkiem prasot lielāku pacietību un prasmes, nekā darbs ar lēmumu pieņēmējiem.
Pēc K.de Fulē domām, ja kāds pilsonis vai grupa ES lēmumu pieņemšanas procesā jūtas apiets, cēlonis ir pašu ārkārtīgā pasivitāte. Latvijā vai citur pilsoņi pārsvarā ir pārāk aizņemti ar savas dzīves sakārtošanu, lai vēl nodarbotos ar politiku. Politikā it kā “skaitās” tikai daži pilsoņi. Tomēr šis uzskats esot nepareizs, jo iedzīvotāju intereses pauž ne tikai ievēlētās personas, bet arī politiskās partijas un interešu grupas. Pat tie cilvēki, kuri neietilpst nevienā grupā, varot panākt, lai viņu balss tiek uzklausīta – tā K.de Fulē, viens no redzamākajiem Briseles lobistiem.
Par pēdējās ES paplašināšanās gaitā uzņemtajām valstīm un lobismu K.de Fulē ir savas domas. Viņaprāt, jaunajās dalībvalstīs vērojama liela uzskatu dažādība par lobismu Briselē. Piemēram, Igaunijas, Slovakijas un Latvijas uzņēmēji uzskatot to par mazāk svarīgu, nekā citu zemju biznesmeņi.
K.de Fulē ir pārliecināts, ka visiem ir vajadzīga savu interešu pārstāvniecība Briselē.
“Kapitāls” no savas puses var piebilst, ka K.de Fulē ir taisnība, jo svarīgāko lēmumu pieņemšana ir process, kurā jābūt klāt lēmumu tapšanas gaitā.
EP deputāts no Latvijas Roberts Zīle “Kapitālam” sacīja, ka deputāta pienākums
ir uzklausīt lobistus. Īpaši jau tāpēc, ka lobisti Briselē sniedz detalizētu un
kvalificētu informāciju par problēmu. Lobisms Briselē patīkami atšķiroties no
lobisma Latvijā, kur reizēm nav saprotami spēles noteikumi, pēc kādiem lobisti
darbojas.
Patlaban R.Zīles pārziņā ir daļa no Eiropas dzelzceļa liberalizācijas paketes izveides,
kas pamatā ietver priekšlikumus pasažieru un kravu pārvadātāju interešu
aizstāvības uzlabošanai. Līdz šim deputāts ir saskāries ar deviņu asociāciju lobistiem,
izmantojis izdevību apmeklēt uzņēmumu “Deutsche Bahn” (Vācijas dzelzceļš)
Frankfurtē. “Es nekad neatsaku tikšanos, tomēr cenšos saglabāt viedokļa neatkarību,”
stāsta R.Zīle. “Notiek pārliecināšanas darbs – izstādes, tikšanās, pusdienas,”
stāsta deputāts.
Pēc viņa teiktā, lobistu sniegtā informācija ir noderīga, jo to piegādā visas
ieinteresētās puses – dzelzceļnieki, kravu pārvadātāji un patērētāju tiesību
sargātāji. Visiem ir dažādas intereses, un lēmumu pieņemšanas gaitā izveidojas
kompromiss.
R.Zīle stāsta, ka lobistu darbs EP ir intensīvs. “Viņi rotē pa visām frakcijām,
pamaina pozīciju,” stāsta deputāts.
Par lobistu darbu liecinot arī EP deputātu iesniegtie priekšlikumi. Tie ir ļoti
profesionāli, un uzreiz ir skaidrs, ka tos sagatavojuši lobisti. Tomēr neviens
deputāts neatzīstas, ka saņēmis tos no interešu pārstāvjiem. Tādēļ R.Zīlem
šķiet, ka diezin vai varētu padarīt lobistu darbu caurredzamāku, pie kāda ES
institūcijas lēmuma punkta norādot, ka tā tapšanu ietekmējis, piemēram, Sony vai Deutsche Bahn.
Kā jau minējām, Latvijas īpatsvars Briseles lobismā ir gaužām niecīgs. Tomēr, kā “Kapitālam” stāstīja uzticami avoti Eiropas Komisijā, ļoti bieži uzņēmumu un interešu pārstāvji speciāli ierodas tikties ar komisijas vai citu ES institūciju pārstāvjiem. Turklāt, tagad Latvijai ir savs komisārs EK – Andris Piebalgs. Arī viņš savā ziņā uzskatāms par valstiski nacionālo interešu lobistu, lai gan viņa darba sfēra ir enerģētika.
Aptaujas liecina, ka 86% Latvijas uzņēmumu vēlas, lai to intereses tiktu pārstāvētas Briselē ar profesionālas apvienības starpniecību. Tomēr latvieši joprojām uzskata, ka lobisma darbs Latvijā ir svarīgāks. Turklāt, pārstāvniecību izveidošanu Briselē bremzē nepietiekami finansiālie resursi, kvalificētu kadru un vajadzīgo sakaru trūkums.
Pagājušā gada 29.oktobrī Rīgas mērs Gundars Bojārs svinīgi atklāja Rīgas pilsētas un reģiona pārstāvniecību Eiropas Savienībā. Ceremonijā piedalījās aptuveni 70 viesi. Pārstāvniecību vada Egita Aizsilniece (25), kura jau astoņus gadus darbojas sabiedrisko attiecību jomā.
Viņa “Kapitālam” skaidro, ka pārstāvniecības galvenie uzdevumi ir no ES iegūstamā finansējuma apzināšana, kas nepieciešams Rīgas pilsētas un reģiona lielo projektu attīstībai. Tiekot apkopota informācija par tenderiem, lai vietējie uzņēmēji uzzinātu informāciju par lielajiem pasūtījumiem. Pārstāvniecība meklē dažādus sadarbības partnerus un spodrina Rīgas pilsētas vārdu, lai veicinātu atpazīstamību un uzticamību. Vēl pārstāvniecība plāno izzināt un iespēju robežās ietekmēt Eiropas Komisijas darba grupās izstrādātos likumdošanas aktus.
Biroja telpas tiek nomātas Stokholmas reģiona pārstāvniecībā Briselē. Tā izdodas ietaupīt naudu. Rīgas un reģiona pārstāvniecības izveidi finansiāli ir atbalstījusi Rīgas dome, atvēlot tam 12 tūkstošus latu un Rīgas reģiona attīstības aģentūra, atvēlot 6 tūkstošus latu. Sadarbības līgums ar Rīgas domi un RRAA paredz finansējumu arī turpmākajiem diviem gadiem – 41 tūkstoti latu gadā.
E.Aizsilniece atzīst, ka šobrīd pārstāvniecības darba rezultātus vēl nevar izmērīt ar konkrēti piesaistīto ES līdzekļu apjomu. “Šobrīd eiro saskaitīt vēl neņemtos, jo projekti ir attīstības stadijās un komisijas programmās projekta pieteikuma cikls aizņem kā minimums 1 gadu,” viņa stāsta “Kapitālam”. Pēc pusgada darbības kā saprātīgākās mērvienības būtu veicinātie projekti, sniegtā palīdzība, skaidrojot konkrētus jautājumus par Eiropas direktīvām, un vizuālā atpazīstamība „Briseles vidē”.
Pārstāvniecība esot pārliecinājusies, ka jaunu partneru meklējumi pilotprojektiem, EK uzsaukumiem vai arī citiem speciālajiem pilsētu vides attīstības projektiem notiek galvenokārt Briseles ofisu starpā. Pārstāvniecība iesaistot pašvaldības un to partnerus Eiropas nozīmes projektos, kas dzimst Briselē. Un šis darbs arvien attīstīšoties, augot pilsētu un reģiona atpazīstamībai.
Kā vienu no iniciatīvām, kas tuvākajā nākotnē var nest ievērojamus rezultātus, E.Aizsilniece min „WENlargement network” – 10 reģionu sadarbības tīklu Eiropas nākamās paplašināšanās sagatavošanai. Rīga ir viena no 3 galvaspilsētām, kas iniciēja Briseles biroju apvienošanos, lai īstenotu projektus Eiropas reģionu administrāciju sagatavošanai nākamajai paplašināšanai un konsultētu ar paplašināšanos saistīto grūtību novēršanā Rumānijas un Bulgārijas reģionus. Tas praktiski nozīmēšot sadarbību administrāciju starpā, bet tālāk attīstīšoties biznesa un citu sociālo partneru sadarbība gan tirdzniecības, gan pakalpojumu gan know-how apmaiņas jomās. Šī daļa prasīs papildus iniciatīvu no pilsētām un organizācijām, un skatoties 2-5 gadu perspektīvā tas varētu būt ļoti ienesīgi.
Pārstāvniecība esot izdevies nodibināt kontaktus ar Latvijas pārstāvjiem Eiropas institūcijās, “jo informācijas vērtība rodas, kad ar to dalās īstajā laikā un nepieciešamajos apmēros, kā arī ietekme rodas tikai strādājot kopā”, saka E.Azsilniece. “Latviešu sadarbības tīkls gan varētu būt ciešāks un organizētāks, lai mēs vienotāk varētu spiest uz Latvijai izdevīgajām „pogām”, tomēr domāju, ka esam uz pareizā ceļa”, viņa deklarē.
Piemēram, šobrīd birojā tiekot realizēta ekspertu pieredzes programma, kuras ietvaros uz nedēļu Briselē ierodas pa vienam no Rīgas domes projektu nodaļas speciālistiem. Briselē viņi piedalās pārrunās, prezentē sasniegumus un personīgi tiekas ar komisijas un padomes cilvēkiem Rīgai svarīgos jautājumos.
Koncentrētākai politisko interešu pārstāvēšanai pietrūkstot Rīgas ārlietu stratēģijas, kas pēc pusgada biroja darbības būtu loģisks solis attīstībai. Briseles gaiteņos tāda ietekmīga reģiona kā Rīgas viedokli un pieredzi uzklausa labprāt un nākotnē, apstiprinot šādu stratēģiju, paustais viedoklis kļūtu vienotāks un pamatotāks, saka E.Aizsilniece.
Darbam Briselē esot arī īpašas nianses, kuras var apgūt tikai ar laiku. Tā piemēram, dokumentus komisijā var iesniegt jebkurā Eiropas Savienības valodā, bet, neformāli runājot, „prātīgi” ir iesniegt tikai vienā no 3 galvenajām valodām vai vēl labāk, ja iesniedz valodā, kura ir dzimtā konkrētajam atbildīgajam ierēdnim, stāsta E.Aizsilniece.
“Lobisms Briselē ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa vienalga kur tu strādā, jo cilvēki pēta, sarunājas un novērtē un tad veido politiku,” saka E.Aizsilniece. Ja vērtē iepriekšējo dalībvalstu pieredzi, var secināt, ka Eiropas Savienībā nekas nepienākas automātiski un par visiem pieejamajiem resursiem, kā arī par ietekmi ir jācīnās ar konkurentiem. Tā E.Aizsilniece.
Secinājumi
Lobisms ir neatņemama demokrātijas sastāvdaļa. Apstākļos, kad parastajiem pilsoņiem pietiek savu rūpju, bet lielo darbu dara politiķi, lobisms dzīvos ļoti ilgi. Komisāra Kallasa iniciatīva drīzāk būs kā mentola košļene. Sākumā ar izteiktu, stipru garšu, tad to paviļās publicitātē un izsūks visu sulu. Pēc pāris lēmumu pieņemšanas problēma noklusīs. Lobisms paliks. Šajā ziņā tas ir dzīvotspējīgāks par jebkuru mafiju, īpaši tādēļ, ka interešu pārstāvniecību pieļauj ES legālā sistēma.
Kallasa saceltais troksnis ap neredzamo valdību jeb lobistiem faktiski ir vētra ūdensglāzē. Prognozējams, ka nekādas nopietnas pārmaiņas interešu pārstāvju darbā tas neradīs. Tomēr komisāra iniciatīva ir pievērsusi uzmanību neredzamās frontes kareivjiem, kuri raduši būt ēnā. Domājams, ka viņi priecājas par publicitāti, jo labi saprot, ka beigtus suņus neviens nesit. Viņi nav savējie, bet citi.
Savukārt neizbēgama kontinenta eiropeizācija agri vai vēlu novedīs pie tā, ka arī Latvijas uzņēmumi un interešu grupas sāks arvien intensīvāk domāt par to, kā savas intereses aizstāvēt Briselē. Un ne bez pamata. Eiropas likumi ir pārāki pār nacionālajiem likumiem. To neizpildes gadījumā dalībvalsts var rēķināties pat ar lielām soda naudām. Tāpēc gan valsts, gan atsevišķu firmu intereses būtu jāaizstāv vēl lēmuma tapšanas gaitā. Latvijas uzņēmumiem patlaban ir pēdējais laiks, lai ielēktu lobisma vilcienā, kurš ar katru uzņemto jaunu ES dalībvalsti iegūst arvien lielākus apgriezienus.
Tiesa, reprezentatīva ofisa uzturēšana Briselē gadā izmaksā ap 300 000 eiro. To visi nevar atļauties. E.Aizsilniece: “Neskatoties uz to, tā kā lobisms prasa ne tikai pieredzējušus talantus pārstāvēšanai, bet arī lielus finansu ieguldījumus kampaņās, tad Briseles arēnā vairāk pārstāvēti ir bagātākie.”. Tomēr, kā rāda Rīgas pārstāvniecības pieredze, var sadzīvot ar kādu zem viena jumta un sekmīgi strādāt.
– 2000.09.20
