Edmunds Imša, Galvenais redaktors – Vakara Avīze Vakara Ziņas
Intervija ar Armandu Stendzenieku notiek Liepājas cietuma kamerā. Pilsētā, kurā piedzimst vējš, cietums ir mazs un tīrs. Pagalmā aug skuju koki, gaiteņi gandrīz vai priecē ar tīrību. Pats Stendzenieks par godu intervijai ir saposies kā uz Operu — labā uzvalkā, ar kaklasaiti, tīri skūts — un nemaz neatgādina klasisku cietumnieku, par kuriem iedomājoties prātā nāk rokudzelži un svītrainas drēbes. Viņš pat piedāvā šķīstošo kafiju un vafeļu torti. Stāstot mazliet nervozē. Ieslodzījumā bez notiesājoša tiesas sprieduma viņš pavadījis jau piecus gadus.
— Kādēļ jūs atrodaties cietumā?
— Es uzskatu, ka mana lieta ir politiski safabricēta un pamats ir viens — dažiem cilvēkiem Latvijā bija svarīgi pārņemt manu īpašumu, pārņemt lielas naudas summas, kas piederēja man, un neatdot.
— Jūsu īpašumus ir pārņēmuši citi cilvēki?
— Jā, viss, kas man Latvijā ir piederējis, ir likvidēts. Viss ir nojaukts. 1998. gadā, kad mani “izlaida” no cietuma, kad nomainīja drošības līdzekli, es pilnībā ievēroju policijas uzraudzību. Ne reizi no manas puses nebija nekādu problēmu, bet tajā pašā laikā no Ģenerālprokuratūras zvanīja un mēģināja uztaisīt provokāciju par to, ka neesmu ieradies. Man bija sastādīts saraksts, kad man jāierodas policijā. Parasti drošības līdzekli nemaina. Tad krimināllietu noņēma (prokuroram Aleksandram) Stepanovam un nodeva tālāk (Jurim) Pēdam. Pēda nomainīja drošības līdzekli atpakaļ, un viņš ar mani runāja, kad 18. decembrī izsauca uz Ģenerālprokuratūru. Piedāvājums bija tāds — vai nu es sniegšu apsūdzošas liecības pret Ventspils grupējumu, vai arī es tūlīt iešu sēdēt, atkārtoti tiks mainīts drošības līdzeklis. “Tu būsi atpakaļ cietumā,” viņš teica.
Es teicu, ka neredzu nekādu pamatu, kāpēc man varētu mainīt drošības līdzekli. Man iebilda, ka es maldos. “Prokuratūra daudz ko var izdarīt, tev tikai šķiet, ka neko nevar izdarīt.” Reāli jau pat apsardze bija nolikta kabinetā.
— Vai jūs varat atklāt, kuri bija tie cilvēki, kas vēlējās pārņemt jūsu mantu?
— Jā, protams. 1998. gadā bija vairākas vienošanās. Mani atbrīvoja un nomainīja drošības līdzekli, man uzdeva jautājumu, vai es piedalīšos politikā? Es teicu, ka noteikti piedalīšos, un man ar (Gunta) Indriksona starpniecību tika uzdots jautājums, vai neesmu ar mieru saņemt finansiālu kompensāciju un pazust no Latvijas. Es atbildēju, ka neesmu ar mieru aizbrauk un noteikti gribu piedalīties politiskajā darbībā. Ja netiek traucēta mana piedalīšanās politiskajā cīņā, es arī atsakos izmantot jebkādus kompromitējošus materiālus, un tad būtu vienkārša godīga politiskā cīņa. Toreiz neticēju, ka līdz rudenim (maijā nomainīja drošības līdzekli) spēšu nodibināt politisko partiju (Latvijas Tautas varas partiju jeb LTVP. — E. I.). Praktiski es to spēju, biju jau noorganizējis, un tad, kad biju paņēmis televīzijā labākos reklāmas laikus, acīmredzot kāds saprata, ka Stendzenieks ir pārāk bīstams un mani jāliek atpakaļ cietumā. (LTVP bija nopirkusi pēdējo “rullīti” reklāmas blokā pirms raidījuma “Panorāma” partijas politiskās aģitācijas reklāmai, kuru saskaņā ar līgumu pārraidītu 83 dienas — no13. jūlija līdz
— Jums ir versija, kas pieņēma šo lēmumu?
— Protams, ka man ir versijas. Bet jautājums ir cits — kādā veidā tika risināts jautājums par partijas dibināšanu. Bija godīgi norunāts, ka es normāli piedalīšos cīņā un nevienu “neaizskaršu”. Taču tajā laikā, kad tieslietu ministrs bija (TB/LNNK biedrs Dzintars) Rasnačs, viņš runāja par manas partijas mirušajām dvēselēm. (Pārbaudē, salīdzinot ar Iedzīvotāju reģistra ziņām, tika konstatēts, ka partijas dibinātāju vidū ir divas mirušas personas. — E. I.) Vēl tajā pašā laikā man ar (Normundu) Lakuču no “tēvzemiešiem” tika nodots, ka man jānoliek 50 tūkstoši dolāru, lai vispār varētu partiju reģistrēt. Lakučs runāja partijas vārdā, tikāmies personīgi. Mēs runājām, ka mani neviens netraucēs politiskajā cīņā un es arī nevienu netraucēšu. Lai sakārtotu jautājumus, mēs tikāmies Mēness un Cēsu ielas krustojumā. Viņš teica, ka vajag no manis tos
50 tūkstošus un visi partiju jautājumi būs nokārtoti, un arī Rasnačs vairs neuzstāsies. Viņš (Lakučs) it kā tur neko nevarot kontrolēt, jo Rasnačs pats it kā pieņēmis lēmumus. Es teicu: 50 — tas ir par traku, bet konkrētāk jau būs 30 tūkstoši.
Nākamajā vakarā man nauda bija jāatnes. Es atnesu naudu, viņš teica, lai nolieku. Pirmajā reizē viņš ieradās mazliet “iešvilpis” un runāja mašīnā, bet otrajā reizē viņš atteicās runāt manā mašīnā. Izkāpām ārā, un viņš teica: noliec naudu uz sēdekļa (savā mašīnā).Viņš atbrauca ar savu mašīnu, es — ar savu (īrētu). Izkāpām ārā un runājām. Es: “Kā būs ar dokumentu reģistrāciju?” Viņš: “Darīsim tā! Dokumentus tu saņemsi pēdējā dienā pirms partiju sarakstu iesniegšanas vēlēšanām Vēlēšanu komisijai.” Es: “Normund, tā tas neiet. Tādā gadījumā jūs droši vien esat nolēmuši vai nu pēdējā dienā man atdot tos 30 tūkstošus, vai arī, sliktākā gadījumā, man pateikt, ka nekas nesanāca. Ja tā, es naudu neatstāju.” Neko nesamaksājis, gāju citu ceļu, iesniedzu otrreiz dokumentus, bet tos man atkal “nogrieza”.
— Tad jau tā loģika ir tāda, ka Rasnačs un viņa partijas biedrs aizliedza jums dibināt partiju, jo nesamaksājāt?
— Jā, jo viņš jau agrāk teica presei, ka jāierosina krimināllieta. Parakstus par partijas dibināšanu sāka vākt jau pusgadu iepriekš. Daugavpilī bija parakstījušies veci cilvēki, kuri jau pa to laiku bija miruši. Prokuratūra to visu bija pārbaudījusi, un nebija tā, ka būtu ierakstīts, kurš ir jau miris. Taču presei paziņoja, ka Stendzenieks krāpjas un pin iekšā mirušas dvēseles. Un vispār — kāpēc tādu partiju vēl ar viņu dibināt. Tomēr īsi pirms atkārtotā aresta man bija telefonsaruna ar Māri Grīnblatu.
Es viņam piezvanīju un teicu, ka godīgi ievēroju noteikumus un nekādus kompromitējošus materiālus neizplatu. Un vaicāju, kāpēc viņi man traucē iet politiskā cīņā. Viņš man atbildēja: “Tu jau zini, kas ir partijas kontaktpersona, runā ar Lakuču.” Mēs sākām konfliktēt, nolamājos. Tad viņš teica: “Stendzeniek, tu pārāk daudz iedomājies. Tev nekādas varas nav, un mēs tevi iebāzīsim atpakaļ tur, kur tu biji.” Manuprāt, nobijusies bija arī Tautas parti-ja — man bija informācija, ka Šķēle esot teicis: “Stendzenieku nekādā gadījumā nevar ielaist parlamentā.” Tomēr saruna man ir bijusi ar “tēvzemiešiem”. Tā kā es ar Grīnblatu kārtīgi sastrīdējos, viņš saprata, ka gadījumā, ja iekļūšu parlamentā, ar mani būs jārēķinās. Savu rīcību viņš motivēja ar to, ka es 1995. gadā (Alberta Kaula Vienības) partijai ieguvu astoņas vietas, paņēmu labākos reklāmas laikus televīzijā un ka viena no manām pamattēzēm ir pret Eiropas Savienību. Latvijai nav tur jāiet iekšā.
— Tad jūsu versija ir…
— Mana versija: otrais ir politiskais plāns, bet pirmā versi-
ja — tie īpašumi, kuri jāsavāc. Viens ir izdarīt to, bet otrs — likvidēt mani kā politisko pretinieku. Dabūt tiesājamību tautas acīs ir viens, bet viņi arī domāja: varbūt pasēdēs un nomierināsies. Lietas būtība ir tāda, ka kredīts it kā ir paņemts 1994. un otrais — 1995. gadā. Tātad paiet viss 95., 96. gads, un krimināllietas nav. Formāli jau prokuratūra to ir noformējusi ar atpakaļejošu datumu, bet, ja esmu tas vainīgais, kāpēc tas nenotika uzreiz? Krimināllietas nebija līdz pašam 1997. gada pavasarim, bet tad, kad pacēlās tā (“Latvenergo”) triju miljonu lieta, man bija tikšanās ar zināmu cilvēku grupu Londonā. Un šīs tikšanās ietvaros tika risināti jautājumi par trīs miljonu lietas saskaņošanu.
— Kas ir šie zināmie cilvēki? Vai viņi ir saistīti ar politisko vai ekonomisko eliti?
— Jā, jā, jā. Manā klātbūtnē tika saskaņots, tas pats Indriksons bija klāt, manā klātbūtnē tika saskaņoti jautājumi ar (Jāni) Nagli — kā Privatizācijas aģentūra rīkosies šajā jautājumā, tā ka lai viņš nestāsta, ka nezina, kādu risinājumu toreiz kārtoja. Manā klātbūtnē tika zvanīts arī (advokātam Andrim) Grūtupam, kas saskaņoja jautājumus ar ģenerālprokuroru (Jāni) Skrastiņu par šo darījumu veikšanu. Saskaņoja ar deputātiem, jo tajā laikā bija nepieciešams veikt likumu izmaiņas uz īsu brīdi.
— Vai tas nozīmē, ka viņiem nebija tālejošu plānu attiecībā uz jums, jo tad jau viņi jūsu klātbūtnē tā neuzvestos?
— 1995. gadā sacēla skandālu, ka Stendzenieks ir krāpnieks. Tad tas bija izdevīgi “Saimnieka” partijas līderim Ziedonim Čeveram, jo tolaik viņi bija oponenti “Latvijas ceļam” (LC), viņiem vajadzēja pierādīt, ka LC ir rīkojies nepareizi. Otrā lie-
ta — negribēja pielaist ventspilniekus pie “Ventspils naftas”. Mēģināja darīt visu iespējamo, lai ventspilniekus pabīdītu malā un Ventspils grupējumu kā tādu likvidētu. Kredītu ņemšana bija likumīga. Bet tobrīd, 1995. gadā, es maksāju visus procentus, bankā “Baltija” biju nomaksājis visus procentus, pat 500 tūkstošus uz priekšu. Mums ar banku “Baltija” bija konfidencialitātes līgums, ka trešajai pusei kredīta iedošanu vispār nedrīkst atklāt. Kad likvidatoru rokās nonāca dokuments par kredītu, es uz to brīdi visus procentus biju nomaksājis, viņiem nebija nekādas tiesības celt nekādus tračus, nekādus skandālus. Kā bankas likvidatori viņi ir likumīgi pārņēmēji, un viņi man to nevarēja pārmest, jo es biju visus nosacījumus izpildījis. Un tajā pašā laikā presē parādījās ziņas, ka Stendzenieks ir krāpnieks un lielais blēdis. Prokuratūrai nu jau ir piecas dažādas versijas, kā tas notika. Ir variants, ka izkrāptas garantijas, viltotas garantijas, bijušas garantijas projekta veidā. Ka Ventspilij garantijas izkrāptas, apkrāpta banka un nauda sadalīta kopā ar Laventu. Versijas ir bez sava gala, un katra tautai tika pasniegta kā īstenība un patiesība.
Manā lietā sakrita dažādas intereses. Viena no tām — mani aizdabūt no politiskās skatuves. 1995. gadā, kad uz vēlēšanām gāju ar Vienības partiju, tas bija izdevīgi Demokrātiskajai partijai “Saimnieks”. Otrs — nobīdīt Ventspils grupējumu, jo ventspilnieki tajā laikā sāka attīstīties. Trešais — mana īpašuma pārņemšana un līdzekļu atņemšana.
Runājot par to laiku, es neko nevaru teikt par Andra Šķēles piedalīšanos šajā lietā, bet tālāk Šķēle nostājās pret LC, un viņam radās nepieciešamība pēc “kom-promata” pret LC. Šķēle ar Grūtupa palīdzību Ģenerālprokuratūrā vienmēr ir kontrolējis Jāni Skrastiņu, un Rīgas apgabaltiesu ne velti sauc par Grūtupa kabatas tiesu, jo, lai arī apgabaltiesas priekšsēdētājs Jānis Muižnieks ir mans kursabiedrs un mums ar viņu savulaik bija kolosālas attiecības, Grūtups tiesu sistēmu ir veidojis tā, ka viņš vienpersoniski var visu komandēt. Domāju, ka tā ir, bet kā apgalvojumu to teikt nevar, jo Grūtups ir profesionāls jurists un advokāts, un par tādiem vārdiem, protams, mani var saukt pie atbildības par goda un cieņas aizskaršanu. Bet kā savu pieļāvumu es to saku.
— Būtu jau augstākā mērā interesanti, ja Grūtups jūs sauktu pie atbildības…
— Es labprāt patiesātos. Kad sākās tas variants, tad jau Šķēle bija ieinteresēts saņemt (kompromitējošus) materiālus. 1995. gada decembrī man uz Londonu piezvanīja un teica, ka ar mani vēlētos runāt nopietni cilvēki no Rīgas. Es vaicāju, kas tie par cilvēkiem, un man atbildēja, ka tas neesot svarīgi — ja tu esi gatavs runāt, tad tikai nosaki tikšanos, mēs atbrauksim un parunāsimies. Es piekritu. Tikšanās tika nozīmēta Londonā, ja nemaldos, 1995. gada decembrī vai novembrī.
— Tad taču Šķēli apstiprināja premjera amatā?
— Jā. Uz tikšanos bija ieradies ģenerālprokuratūras administratīvo lietu administratīvais direktors administratīvajos jautājumos Zālītis, viņam bija līdzi kādas komercbankas augsta ranga pārstāvis. Man piedāvāja samaksāt milzīgu summu, un tad man nebūšot nekādas krimināllietas, nekādas vajāšanas, viss būšot kārtībā, lai es padomājot ar prātu, kas un kā jādara. Es vaicāju, kādas ir garantijas, kā vārdā viņš strādā — vai ģenerālprokurora Skrastiņa un viņa vietnieka Šabanska. Es tomēr gribu pārliecināties. Viņš man teica: “Ir iespēja pierādīt, ka es runāju viņu vārdā”, un viņš man tos pierādījumus sniedza. Ģenerālprokuratūra un tiesu varas sistēma par šo tikšanos ir informēta, arī Saeimā vērsos, taču neviens nemēģina par šo tikšanos runāt. Ir taču iespējams reāli pārbaudīt pases datus Imigrācijas dienestā, vai tajā laikā Zālītis ir izbraucis. Vēl jo vairāk, viesnīcā “Park Line” Londonā es maksāju rēķinus un Zālīti reģistrēju ar viņa vārda. Ir reģistrēts, ka viesnīcā viņš bijis kopā ar mani, un ir arī kaut kāds tās sarunas ieraksts. Bija konkrēta runa, es atteicos maksāt tādas summas, jo tās ir pārāk lielas. Runa bija pr vairākiem miljoniem, kaut gan Zālītis naudu saņēma. Pirmajā etapā viņš saņēma 70 tūkstošus.
— Kāpēc jūs viņam devāt naudu?
— Nu, bija teikts, ka vajag, citādi tā lieta var būt, var nebūt. Man jau šobrīd nav būtiski… Tautas partija politiku kārtoja tā saucamajā trīs miljonu lietā, viņi jau patiesībā to lietu izmantoja. Un tur bija pavisam citas un daudz lielākas summas paredzēts dalīt.
Es piekrītu, ka trīs miljonu lietas jautājums ir pilnīgi normāls, likumīgs un pareizs, ja ņem no juridiskā viedokļa. Bet jautājums jau bija cits. No sākuma notika mierizlīgums ar “Ventspils naftu”, “Zuss Roh-stoffe Trading” un banku “Baltija” Kurzemes apgabaltiesā. Notikums tika fiksēts ar tiesas lēmumu. Ar Grūtupa starpniecību Šķēle deva rīkojumu Skrastiņam apturēt šo tiesas lēmumu, jo tur nekādu naudu nevarēja dabūt. Man ir tikšanās Londonā un vēl citur, un viss ir kārtībā. To nevar saskaņot ar ventspilniekiem, un presē saceļas trok-snis, un atkal nevar nopelnīt, un ar naudu viss nobremzējas. Un tad, kad kāds nevar nopelnīt, tad tiek dotas komandas, ka steigšus jārisina situācija, jādod komandas vāciešiem — atvedīs viņu šeit un sniegs kādas liecības. Un ko tajā pašā laikā nozīmē Guntis Indriksons? Indriksons ir viena no atslēgas figūrām.
— Indriksons ir jūsu studiju laika biedrs, draugs un biznesa partneris?
— Attiecības ir tādas, kādas tās ir. Tās ir bijušas ļoti labas. Manā klātbūtnē sēdēja cilvēku kompānija, kas Latvijā tikšanās laikā bija sacēluši skandālus presē. Indriksons jau bija tas, kurš pa telefonu bļāva: “Idioti tādi, kāpēc jūs esat noformējuši abus gadījumus uz vienu firmu. Es taču jums, stulbeņiem, teicu, ka vajag sakārtot divas atsevišķas firmas.”
— Kurus cilvēkus viņš sauca par stulbeņiem?
— Tos, kuri kārtoja jautājumus. 1997. gadā darījums neizdevās, un viņš nenopelnīja naudu, tāpēc vajadzēja kaut kā uzspiest uz Ventspili, lai tas darījums notiktu. Arestēsim Stendzenieku, un varbūt tad jūs domāsiet ātrāk, lai to naudu izmaksātu. 1997.gadā mani atveda, un tā paša gada beigās man bija tikšanās ar ģenerālprokuroru Skrastiņu. Sarunājāmies vairākas stundas. Viņš man teica: “Armand, sāc dot liecības pret LC politiķiem, sāc dot apsūdzošas liecības pret “Ventspils naftas” vadošajiem darbiniekiem, un es metīšu visus darbus pie malas, mēs uzstādīsim pretnoklausīšanās aparatūru, sēdēsim abi vienā kabinetā, un es personīgi visu klausīšos.” Es sacīju: “Lai es skaldītu riekstu čaumalu un jūs ar Šķēli to ēstu?” Tālāk jau aizgāja informācija par Skrastiņa orientāciju, tur jau personīgākas ambīcijas nostrādāja pret mani.
— Kā jūs pierādīsiet viņa personīgās ambīcijas?
— 1999. gadā, kad Skrastiņš iesniedza savu otro atlūgumu, viņš jau to neiesniedza aiz brīvas gribas, vienkārši konkrēti spēki sameklēja konkrētus pierādījumus un konkrētas liecības par to, ka Skrastiņš ir homoseksuālists. Šīs liecības tika noliktas viņam uz galda ar piedāvājumu — vai nu jūs ejat prom no ģenerālprokurora amata, vai arī šī informācija tiks publiskota. Tajā vakarā Skrastiņš parakstīja atlūgumu. Kad viņš atlūgumu bija nolicis galdā, politiskie tiesas spēki, kas stāvēja aiz viņa, kaut vai Tautas partija, nobijās. Jo dabiski, ka Ģenerālprokuratūras pārstāvji viņiem ir spēcīgi. Domāju, ka Skrastiņam bija pārrunas, viņam uzsita uz pleca un teica: turies, tevi aizstāvēs. Homoseksuālistu loks zināmā mērā ir saistīts, un klientūra ir viena. Skaidri nevaru teikt, ka Skrastiņš būtu izmantojis bērnus, lai Dievs pasarg, man tādas informācijas nav. Bet tas loks un tās personas, kas tur iesaistītas, ir vienas un savā starpā saistītas. Tātad aiztikt vienu, nozīmē aiztikt arī otru.
— Kas ir tie homoseksuālisti valsts amatos?
— Šajā gadījumā tas nav būtiski, pamats tam visam ir bijusī VDK, jo nav jau noslēpums, ka Latvijas politiskā elite ir veidota uz VDK bāzes. Mēs tagad runājam par kaut kādām brīvības cīņām, dziesmoto revolūciju, bet tas viss ir blefs. Faktiski tas, ka Latvija, Lietuva un Igaunija atdalīsies no Padomju Savienības, bija biznesa līmenī pieņemts lēmums, turklāt ļoti ātri un jau daudz agrāk, jo 97., 98. gadā tā pati VDK izveda arhīvus no Latvijas, gatavojās tam, ka Baltijas valstis tiks no Padomju Savienības atvienotas. Man tajā laikā draugi strādāja VDK, es zinu. Pats atbraucu 1988. gadā un redzēju, ka puikas strādāja arī sestdienās un svētdienās. Es šiem saku: ejam prom ātrāk, bet šie: nevaram. Es prasu: kas par lietu, un viņi atbild: gatavojam arhīvus izvešanai. Visa aģentūra un es — mēs sēdējām turpat viesnīcā un redzējām, kas nāca ziņot un kas tur skrēja. Tie, kas valdībā tagad sēž, tie arī nāca. Tie, kas šodien saka, ka viņi nav aģenti. Tā, piemēram, “piecīšu lieta”. Tika pieņemti pieci lēmumi, ka viņi nav aģentūras darbinieki. Tie paši “piecīši” sēdēja kopā ar Indriksonu un mani “Jockey Club”, kad ritēja tiesas process, tad apsprieda, ko un kā darīt, lai panāktu tādu lēmumu, ka viņi nav vainīgi. Viņi bija vainīgi, protams, ka bija. Taču ir tiesas lēmums, un juridiski skaitās, ka viņi nav vainīgi. Nu, kā nav, ja viņi manā klātbūtnē visas lietas kārtoja, un es esmu gatavs ar jebkuru zvērestu to apliecināt! Latvijas politiskā elite — faktiski tur aģentūra ir iekšā. Kāpēc vienu daļu lika iekšā? Ja ieliek valdībā, tad tā ir jākontrolē. Un ko vieglāk ir kontrolēt? To, pret kuru ir “kompromats”. Kāpēc atstāja to pašu arhīvu šeit, tās pašas kartītes? Cilvēks vienmēr var pateikt, ka tā darba kartīte ir safabricēta, bet tajā pašā laikā nevar noliegt, kā zināms, materiāls spiediens tas ir. Otrs — kāpēc šeit iekšā “zilos” salika? Tāpēc, ka tos vieglāk var kontrolēt, tā ir informācija, kas stabili turēsies, ilgstošu laiku varēs viņus šantažēt. Viņi izdarīja citādi — savilka iekšā jaunus puikas, uztaisīja papildu informāciju. Un tā kā šodien tie jaunie puikas ir salikti ministrijās un pārvaldēs, “zilo” sabiedrība ir no-stiprinājusies totāli. Ja jau tas būtu tikai Latvijā, tas nebūtu iespējams. Problēma ir tā, ka visā pasaulē “zilie” ir nostiprinājušies. Gan Amerikā, gan Eiropā. Un uz tā fona arī šeit viņi pacēluši galvas.
Armands Stendzenieks
Dzimis: 1959. gadā
Ģimenes stāvoklis: precējies (ar sievu iepazinies Ļeņingradā),
bērni — divi dēli
Izglītība: beidzis LVU Juridisko fakultāti
Dzīves fakti: dienējis Ļeņingradas apgabalā;
Krievijā nodzīvojis 11 gadus;
“ZuS Rohstoffe Trading GmbH” īpašnieks un direktors;
Krievijā divreiz bijis apsūdzēts par krāpšanu;
no cietuma Sanktpēterburgā, sodu līdz galam neizciešot, atbrīvots (pats šo informāciju noliedzis);
80. gadu otrajā pusē emigrējis uz Vāciju (emigrēšanas motīvi nav skaidri);
Vācijā sācis strādāt par bārmeni kādā krogā;
vēlāk nodarbojies ar krāsaino metālu tirdzniecību, ko saņēmis ar Latvijas partneru palīdzību;
1990 — 1991— dibinājis “ZuS Rohstoffe Trading GmbH” (ZuS) kopā ar kādu itāli, taču vēlāk kļuvis par vienīgo reālo īpašnieku un direktoru;
ZuS Latvijā iesaistījusies piecos sešos projektos (universālveikala “Dole” rekonstrukcijas projekts un ZuS meitasuzņēmuma “ZuS Trading Latvia” projekts rūpnīcā “Alfa”);
saskaņā ar LPA informāciju Latvijā Stendzenieks veicis tikai vienu ieguldījumu USD 200 000 apmērā VAS “Alfa”;
Šodien turpinām publicēt interviju ar ieslodzīto Armandu Stendzenieku. Būs informācija par bijušo Latvijas valsts galvu Gunti Ulmani, kas, pēc Stendzenieka stāstītā, ņēmis kukuli, par korumpētiem Ģenerālprokuratūras darbiniekiem. Stendzenieks daudz stāsta par Gunta Indriksona “Skonto” impēriju, kura cenšas piekļūt nozīmīgiem valsts pasūtījumiem par lielām summām.
— Kas tagad kontrolē “zilos” Latvijas varas struktūrās?
— Nevar teikt, ka viņus kontrolē, viņi paši par sevi ir spēks, bet viņi ir pašorganizējušies. Tās personas no malas, tas pats Indriksons, ļoti tehniski kārto jautājumus. Viņš izmantoja to, ka tieši viņš savulaik izveidoja “Klubu 21”, viņš bija Tautas frontes aizmugurē, bija klāt pie “Latvijas ceļa” dibināšanas. Aģentūru, ko pats izveidoja, viņš ilgu laiku zināmā mērā kontrolēja, bet izmantoja arī labas attiecības. Aģentūrā attiecībām bija jābūt labām — operatīvais darbinieks ar aģentiem strādāja kā ar ģimeni. Trešais — nauda. Šodien viņš zina, ka tie, kas tur strādāja, ir materiāli ieinteresēti. Valsts pasūtījumu sadalīšana, pārdalīšana. Profesionālas konsultācijas, kā tas darāms. Indriksons jau nav persona, kas taisa naudu, viņš nekad nav taisījis biznesu. Viņš ir tā persona, kas prot pareizi sadalīt valsts līdzekļus.
— Tātad “Skonto” impēriju patiešām izveidoja par čekas naudu?
— Ko nozīmē “čekas nauda”? Kad Padomju Savienība sabruka, bija vienkārši nauda. Tā, kas bija bankās, Valsts kasē. Par to arī izveidoja. Jautājums ir par to, kā sadalīja naudu, kas bija Valsts kasē. Nauda tika sadalīta tiem, kas tajā brīdī bija pie varas. Tāpat kā tiek pārdalīts īpašums. Pārdalīja nacionālo īpašumu, nacionālo bagātību, ne jau čekas naudu.
— Aizpērn “Skonto” grupas apgrozījums bija 250 miljoni latu. Tas nav maz…
— Jā, tas nav maz. Bet tā jau ir nacionālās bagātības pārdalīšana. Teiksim, “Skonto būve” — viņi jau strādā ar valsts pasūtījumiem. “Skonto” kā būve, kā firma jau nepastāv. Ir firma, ir birojs, darbinieki, kuri saņem projektu, sakārto to, ir organizācijas, kas pasūtījumu izpilda ar līgumsaistībām — nolīgst celtniekus un paveic visu pārējo. Citi strādā pēc viņu līgumiem. Indriksona uzdevums ir nodrošināt valsts pasūtījumu. Rīgas Dome, kanāla tīrīšana… Tad nauda tiek sadalīta — daļa iet atpakaļ politiķiem noteiktā līmenī, daļu Indriksons liek savā kabatā, daļa tiek norakstīta. Tādas struktūras tiek veidotas, tā faktiski ir visur.
— Ja mēs vispārinām, es šajā shēmā nesaprotu vienu. Jums bija nauda, draugi… Pēkšņi pienāk brīdis, kad visa kompānija ir nolēmusi jūs upurēt. Vai tad jūs bijāt pats vājākais?
— Vienkārši daži cilvēki ir ļoti nekaunīgi. Viņi iegājuši tādā sistēmā, ka nevar citādi rīkoties. Man tiesa bija nozīmēta 1998. gadā Centra rajona tiesā pie Rubeņa. Notiek saruna, man atkal ar advokāta starpniecību paziņo, ka nevajag aiztikt politisko eliti un “tu iesi mājās”. “Stendzeniek, mēs tevi atšau-
sim,” — pat tādi varianti bija, mani apstrādāja. Solīja laist mājās, “tikai never muti vaļā”. Es teicu — ejiet ratā, nebūs tā, kā jūs gribat.
— Vai jūsu stāstītais nozīmē, ka jūs vienkārši grib sapūdēt cietumā? No kā viņi baidās, ko jūs varētu izpaust?
— Ne no kā viņi nebaidās, šobrīd jau ir paņemts viss, ko varēja paņemt. Esmu pārāk ilgi noturēts cietumā, un tagad atbrīvot tāpat, pateikt, ka Stendzenieks nav vainīgs, — nu, kā tautai to pateiksi…
— Kāds varētu būt tiesas spriedums?
— Pēc panta man sanāktu no pieciem līdz 13 gadiem. Vēl man jāpiemēro 1997. gada amnestija, pēc šīs amnestijas sods jāsamazina uz pusi, tātad paliek sešarpus gadi. Gandrīz piecus jau esmu nosēdējis. Man nospļauties par viņu lēmumiem. Mani vairs neinteresē, ko viņi saka un ko viņi lemj. Pantu nevar pārkvalificēt, nevar neko pielikt klāt.
— Jums ir kāds draudējis?
— Jā, kamēr sēžu, kādas trīs reizes ir bijuši tādi varianti.
— Jums zināms, kurš?
— Jā, es zinu, bet negribu teikt, kurš nodeva. Tas viss tika pateikts vairākas reizes, arī ar advokāta starpniecību. Bet nu viņi zina, ka mani tas absolūti neuztrauc, es uz to nereaģēju.
— Jā, bet tas ir diezgan reāli…
— Viss šajā dzīvē ir reāli. Vai tad viņiem krūtis no tērauda? Atbilde jau var būt tāda pati. Tomēr es personīgi visur uzsveru, ka netaisos nevienu ne šaut, ne “pasūtīt”. Turos stingri likumā noteiktās robežās. Ja kādam taisu problēmas, tad likuma robežās.
— Jūs tagad esat ārā no spēles…
— Es tā neuzskatu. Esmu spējīgs, kad iziešu no cietuma, atjaunot, radīt politisko spēku un tikt pie politiskās varas.
— Bet kur palika nauda?
— Mēs par to zināmā mērā esam gatavi runāt. Šis jautājums ir tāds: ja kāds apgalvo, ka ventspilnieki kaut ko no šīs naudas ir sagrābuši, tās ir pilnīgas muļķības. Neviens no Ventspils grupējuma neko nav saņēmis, neko nav darījis, nekādas noziedzīgās vienošanās ar mani nav veicis, un nekas tāds nav bijis. Tas patlaban ir vienīgais no lielajiem grupējumiem, kas tiešām dara to, kas ir jādara. Pat tad, ja viņiem ir kāda vienošanās, kas rada mīnusus, — ja viņi savu vārdu ir devuši, viņi to izpildīs. Visi pārējie strādā uz “apčakarēšanu”. Lai kādu “piejātu”. Tas ir pašreizējo politiski ekonomisko spēku princips. Arī Indriksona princips, viņa grupas princips.
— Vai jūsu aspekts varētu būt viens no papildu faktoriem, kas sekmēja bankas “Baltija” nogremdēšanu?
— Banku “Baltija” (BB) jau toreiz bija nolemts “norakt”. Bet viņi jau nebankrotēja spontāni. Ja valsts nebūtu gribējusi likvidēt BB, tā nekad nebūtu likvidēta. Jo problēmas, kas bija BB, bija arī jebkurai citai bankai. Te ir konkrēti fakti. Lavents ar BB bija kļuvuši pārāk ietekmīgi ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā un Austrumeiropā. Tas traucēja Rietumiem šeit par velti privatizēt visu pēc kārtas. Ja banka būtu bijusi, nebūtu vajadzīgs Rietumu kapitāls, jo viss notika tepat uz vietas. Caur BB nāca iekšā Krievijas, Austrumu kapitāls, kas arī nepatika Rietumiem. Un vēl — BB ar saviem kredītlīgumiem bija nodrošinājusi pārāk lielu politiski ekonomisko varu Latvijā. Viņi jau bija bankas kontrolē, tātad arī Laventa kontrolē. Elite nolēma, ka Lavents pārāk daudz koncentrējis savās rokās, citiem nekas nepaliek, tātad viņš jālikvidē, lai sadalītu, pārdalītu. Šeit Rietumu vēlmes sakrita ar valsts politiskās elites vēlmēm. Viņš bija viens no viņiem, viņi viņa priekšā klanījās, tomēr vienā brīdī nolēma, ka viņš jālikvidē, “jāliek iekšā” un jāpārdala viss, ko viņš ir paņēmis.
— Jūs zināmā mērā esat likteņa brāļi…
— Jā, bet es nepārdzīvoju, domāju, ka arī Lavents nepārdzīvo. Es iznākšu ārā, Lavents iznāks ārā un ekonomiski politiski nostiprināsies, es arī nostiprināšos. Nekādu problēmu.
— Jūs domājat palikt strādāt Latvijā?
— Tas ir strīdīgs jautājums.
— Kam jūs vēlaties spītēt?
— Kāpēc ne? Kāpēc man būtu jāatsēž tik daudz gadu un viss tā vienkārši jāatstāj. Es sev neprasu diktatora tiesības, es prasu daļu no politiski ekonomiskās varas. Savu daļu, kas man likumīgi pienākas.
— Jūs gribat būt ministrs?
— Negribu. Tas man absolūti nav vajadzīgs.
— Ko tad jūs vēlētos darīt?
— Es gribu būt tās politiski ekonomiskās grupas sastāvā, kura lemj par to, kas notiks Latvijā. Negribu paņemt ministriju un dalīt valsts budžetu. Es zinu, kur un kā nopelnīt naudu. Ja es izeju brīvībā un veidoju politisko spēku, veidoju tādu, kas ir pret Eiropas Savienību.
1998. gadā, kad es iznācu ārā, man bija saruna ar Indriksonu, kurā mēs mēģinājām sakārtot personīgos jautājumus. Nosēdāmies kopā. Viņš saka: kādam dzīvē veicas, kādam neveicas. Tagad ir vienošanās ar partijām, ka tu ej politiskajā cīņā, tu nevelc ārā kompromatus par viņiem, viņi pret tevi neizmanto pretlikumīgas metodes, visādus šantāžas variantus. Es saku: sakārtosim mūsu jautājumus. Noslēdzām “nulles vienošanos”. Neko nerakstījām, mutiski. Par lielām summām un milzīgām. Viņam bija man jāsamaksā noteikta summa naudas, tad es atsakos no visām pretenzijām par to, ko viņš ir pārņēmis. Man bija daļa no “TV Rīga”, viņš pārņēma “Alfu”, kur reāli biju vairākus miljonus ielicis, daudzus citus objektus. Man bija daļas daudzās firmās. Piedāvāju visu aizmirst par samaksu. Summa bija maza, tai vajadzēja būt samaksātai 1998. gada septembrī. Otrs variants — jautājums par īpašumu Jūrmalā. Indriksons gribēja pārņemt šo īpašumu. Es piekritu. Sarunājām summu, viņš apsolīja mēneša laikā samaksāt. Patlaban problēma ir tā, ka Indriksons nav nokārtojis šos jautājumus. Esmu sūtījis dokumentus (Iekšlietu ministrijas) valsts sekretāram Andrim Starim. Publikācija “Vakara Ziņās” (Stendzenieka atklātā vēstule 25.janvāra numurā. — E. I.) bija pēdējais atgādinājums.
Es to Indriksonam atgādināju. Kādu brīdi viņš pat maksāja, bet pārtrauca, līdzko biju atkārtoti arestēts. Tad vienā brīdī viņš paziņoja, ka jautājumu ir sakārtojis. Es zinu, ka sakārtots nav nekas. 2001. gadā, lai sniegtu zobārstniecības pakalpojumus, mani konvojēja no Stabu ielas, un man nebija, ar ko maksāt. Es viņam piezvanīju, teiksim, legāli… Nelegāli piezvanīju no Matīsa cietuma pagājušā gada vasarā — Gunčik, tāds un tāds jautājums, kāpēc nekārto manus parādus? Kad viņš atteicās kārtot 1999. gada vasarā, es sāku prokuratūrai, SAB un Drošības policijai sniegt informāciju par viņa nelikumīgajiem darījumiem. Atsevišķiem. Par “Lattelekom” privatizāciju — viņš piedalījās tajā, daudz viņš tur nenopelnīja. Daļa viņam pienācās, viņš saņēma kompensāciju, to pirmo kukuli, kad Kehris brauca uz Londonu parakstīt papīrus. Bija SAB lēmums neierosināt krimināllietu, Ģenerālprokuratūra pēc manas sūdzības šo lēmumu atcēla, šobrīd SAB šo jautājumu it kā izskata jau pusotru gadu.
— Astoņi miljoni, jūs teicāt, tika sadalīti starp amatpersonām, kad tika noslēgts “Lattelekom” līgums…
— Jā. To informāciju man Indriksons personīgi pateica, kad atbrauca uz Vāciju. Bija runa par to, kā ieiet tele biznesā. Viņš teica: es pats esmu šokā, ka to varēja izdarīt tā, kā tas tika izdarīts. Tagad es uzskatu — viņš teica, ka Latvijā var nopirkt visu, jebko, kā gribu un kādā veidā. Tagad Indriksons saka: “Kāpēc tu man taisi sūdus? Visu laiku man tavu iesniegumu dēļ “jābleķo” kukuļi, johaidī. Lai es izvairītos no krimināllietām, jāmaksā policijā un Ģenerālprokuratūrā.” Bija ierosināta lieta par viņa nelikumīgām darbībām kopā ar Ekonomikas policijas priekšnieku Viesturu Briedi, par kuru es iesniedzu dokumentus. Taču Maizītis uzrakstīja atteikumu, kaut gan es uzskatu, ka nebija izdarīts viss, lai savāktu pierādījumus. Bet varēja savākt. Piemēram, par Liepājas ostu, kur viņš uzstādīja celtni, kas no “Latvijas zvejniecības” paņemts. Tika uzstādīts krāns, ko viņš paņēma par 15 tūkstošiem, pēc tam tika noformēti dokumenti caur kaut kādām ārzonas firmām. Skaidro naudu no tā kredīta Indriksons saņēma no manis Vācijā; viņš personīgi saņēma miljons dolāru. Es esmu pieprasījis Drošības policijai un Ģenerālprokuratūrai — viņi var pārbaudīt banku rēķinus.
— Kāpēc jūs viņam pārskaitījāt naudu?
— Viņš saņēma G–24 kredītu, tas tika pārskaitīts uz manu kontu Vācijā, es viņam izsniedzu to atpakaļ skaidrā naudā. Bet šeit ir noformēts, ka par G–24 ir nopirkts krāns un celtniecības tehnika. Noformēts, ka it kā iztērēts miljons, bet krāns nopirkts par 15 tūkstošiem. Pēc tam viņš ir iebildis, bet es teicu, ka taisīšu problēmas viņam un ar viņu saistītām lietām, ja viņš nemaksās. 1998. gada septembrī viņam bija man jāsamaksā tikai 289 tūkstoši. Pašreizējā momentā es no viņa gribu 438 124 dolārus. Tad esmu gatavs “necelt” nevienu jautājumu, nevienu neaiztikt. Bet viņa variants bija — es jau esmu samaksājis. Vispirms — tavam advokātam. Simtiem tūkstošu Saulvedim Vārpiņam. Var būt, domāju. Vārpiņš lai parāda man papīru, ko Indriksona palīgs parakstījis par Vārpiņam iedotām naudas summām. Te ir summa, ko viņš man samaksāja 1998. gada vasarā — 60 700 reāli izmaksāja. Tad viņš man paziņoja, ka ir Vārpiņam samaksājis vismaz
100 tūkstošus dolāru. Es izrēķināju, ka ir samaksāti 23 tūkstoši. Nekādus 100 tūkstošus viņš nav maksājis. Tālāk viņš paziņoja, ka manā vietā ir samaksājis Alberta Kaula parādus. Viņš esot ņēmis manā vārdā; jums bija partija (Vienības partija, ko sponsorēja Stendzenieks, ieguva astoņas vietas Saeimā 1995. gada vēlēšanās — E. I.). Es teicu: “Gunčik, mums bija vienošanās, ka tu manā vietā nemaksāsi nekādus parādus. Es atbildu par savām saistībām pats. Kur ir mana nauda?” Viņš saka: “Es tev neko maksāt netaisos, esmu gatavs tev palīdzēt, kad atbrīvosies. Bet tev ir publiski jāatvainojas, jāpasaka — es tev neko neesmu parādā.” Kas es — idiots, kāpēc man tas būtu publiski jāpasaka? Raksturs Gunčikam ir mainījies uz slikto pusi, kamēr viņš naudiņu pelnījis, jo, ja viņam cilvēki vairs nav vajadzīgi, viņš vairs nemaksā. Bet es netaisos viņa priekšā piekāpties. Viņš sacīja: ja es netaisu troksni, saņemšu katru mēnesi 1000 dolāru. Mums bija oficiāli atļauta telefonsaruna pēc “Vakara Ziņu” publikācijas. Viņš teica: “Tu mani reketē. Ja apstāsies, saņemsi 1000 dolārus mēnesī. Tikai paziņo oficiāli, ka es tev neko neesmu parādā.” Taču viņš jau agrāk bija solījis maksāt 3000 mēnesī, bet samaksāja tikai divreiz — pagājušā gada jūlijā un augustā, pēc tam ir izmaksājis vēl sešus tūkstošus. Kopā ar to, ko samaksājis advokātam, — 29 tūkstoši. Tas ir skaidrā naudā…
— Skaidrai naudai vajadzīgi smuki čemodāniņi. Kādos čemodāniņos viņš nes naudu?
— Kad Vācijā Gunča saņēma G–24 kredītu skaidrā naudā, mēs to ielikām vienkāršā plastmasas “tašā”. Humora pēc varat ierakstīt — aizgājām uz priekamāju; meitenes prasa, kas jums somiņā, mēs atbildam: autodetaļas, karburatoru nopirkām.
— Kādas meitenes Indriksonam patīk?
— Smukas, smukas, mums abiem patīk smukas meitenes. Indriksons pēdējā sarunā ir pateicis, ka personīgi ticies un nodevis Iekšlietu ministrijas vadībai informāciju, ka es viņu reketējot. Viņš uzskatot, ka viņa dzīvība un veselība ir apdraudēta un iespējams, ka es viņu varot likvidēt un “novākt”. Tāpēc uzrakstīju oficiālu vēstuli, ka netaisos Indriksonu ne atšaut, ne “pasūtīt”. Bet es darīšu visu iespējamo likumu robežās, lai grautu viņa politisko un ekonomisko labklājību, grautu viņa firmu un radītu problēmas cilvēkiem, kas ar viņu sadarbojas, lai viņi pasaka viņam paldies.
3. aprīlī sāksies tiesa, laikam jau tā notiks. Es pastāvu, ka kredītu paņēmu likumīgi un normāli, arī ventspilnieki neko nepareizu un sliktu nav izdarījuši, bet te ir radušās problēmas. Daudziem šīs problēmas būs ļoti smagas. Arī daudziem politiskās elites pārstāvjiem. Lai pasaka paldies Gunčikam, kas atsakās kārtot savas finanšu saistības pret Stendzenieku.
— Pēc Indriksona paša vārdiem, viņam nav labas attiecības ar vienu partiju, ir attiecības ar cilvēkiem daudzās partijās.
— Tā ir. Viņš ir pabeidzis PSRS ārējās izlūkošanas augstāko skolu, ieguvis labu sagatavotību. Domāju, ka viņš tāpēc arī tika gatavots, ja Latvija, Lietuva un Igaunija atvienosies. Viņš tā arī teica: “Armand, es eju uz tām lekcijām, kur māca cilvēkus “apčakarēt”, man tas vislabāk patīk.” Jā, protams, viņš uztur sakarus ar visām partijām, visām partijām viņš maksā. Nepārprotami maksā, regulāri. Turklāt ir regulārās iemaksas, un otra lieta — par cauri “izdzītajiem” projektiem. Ar vienu šantāžu viņš tagad nevar, viņam jārada ekonomiskā ieinteresētība, un viņš to arī rada. Viņš rada pie viena, otra, trešā, strādā Rīgas Domē pie jebkuras valdības, strādā ar visām partijām, neaizmirst arī opozīciju. Viņš bija tas, kas toreiz palīdzēja (Demokrātisko partiju) “Saimnieks” nobīdīt malā. Ideju, ko viņš pameta Čeveram — tagad paej malā, viņš iemeta iekšā caur cilvēkiem. Ar “Latvijas ceļu” un cilvēkiem visur augšā vienojās, ka jāpabīda malā, Čeveram “pabīdīja” ideju, ka jāpaiet malā, jāiziet no valdības, viņu nepārprotami paņems atpakaļ, ka viņš iegūs no tā. Kad Čevers bija zaudējis, sēdēju Indriksona kabinetā un viņš teica savam palīgam: “Ziedonis zvanīja, naudiņu vajagot.
11 — 12 tūkstošus, viņš saka. Vairāk nedod, saki, ka vairāk nav. Pirmām kārtām cilvēks būs priecīgs, ka viņu tādā brīdī atcerējušies, viņam nebūs pamata teikt, ka neesam palīdzējuši.”
— Vai Čevers bija izpildītājs?
— Tā nevar teikt, viņš, ieņemot iekšlietu ministra amatu, daudz pats darīja, bet ar Indriksonu tika milzīgi daudz kas saskaņots. Gan tajā līmenī, gan citos. Kas tagad dzīvo Indriksona dzīvoklī Blaumaņa ielā? Panteļējevs tajā pašā ēkā, tajā pašā kāpņu telpā, Kehris… visi jautājumi tiek saskaņoti. Vai pie Andreja, Gunčika vai Kehra… atrisina visus jautājumus. Tas jau galvenais štābs. Ir vēl pāris dzīvokļu Rīgā, kur tādi jautājumi tiek sakārtoti. Birznieka–Upīša ielā ir tāds dzīvoklis… Tajā pašā laikā viņa attieksme pret cilvēkiem… Kādreiz mēs aizgājām polemikā ar Pan-teļējevu, es Gunčikam saku: “Klausies, tev nav vienalga?” Bet viņš saka: “A man pie d… Andrejs šoreiz, man visi jautājumi ar Kehri sakārtoti. Man ir svarīgi, lai Ojārs iet uz priekšu, man tur viss bizness.”
— Ja vēlaties, lai Indriksons jums atmaksā naudu, vai tas nozīmē, ka jums ir finansiālas grūtības?
— Man nekā laba nav. Ko jūs domājat — Stendzenieks miljonus sazadzies? To jau esmu teicis prokuratūrā: ja zinātu, ka ar mani tā apiesies, es būtu tiešām nozadzis. Tagad nesēdētu, sēdētu ar visiem miljoniem, neviens man tuvumā nepieietu. Nožēloju, ka nenozagu visus. Bet ko nu nožēlot — tas ir garām. Ies tālāk, nopelnīšu. Kāpēc lai es priecātos? Man sieva dzīvo īrētā dzīvoklī ar ģimeni, puikas pēc skolas strādā, sieva strādā. Bet viņi braukā pa kūrortiem un “drāž” vecenes par 1000 dolāriem dienā. Ir starpība. Bet viņš negrib nokārtot to, ko viņam pienākas nokārtot.
— Vai jūsu nodoms ir tiesā visu par Indriksonu pastāstīt?
— Nu, mēs tāpat varam sakārtot, nemaz nav jāgaida līdz tiesai. Atzīstos, ka izdaru atklātu spiedienu.
— Vai tā, ko pieprasāt, ir adekvāta summa viņa parādiem jums?
— Ļoti minimāla. Es jums rādu papīrus, te ir kaut kāds Guntis, viņš ir saņēmis četrus miljonus 300 tūkstošus dolāru. Vācijā man drošā vietā ir parādzīme, ko Guntis parakstījis pašrocīgi — par 4,3 miljoniem dolāru. Redziet (Rāda dokumentus. — E. I.), šeit ir pārskaitījumi, kas veikti no manas bankas Vācijā. Te ir rakstīts — 488 500 USD. Tie ir pārskaitījumi firmai “Skonto” kā kredīts. Starp citu, prokurors Juris Pēda ir pieprasījis informāciju no bankas, minot nepareizu datumu, tāpēc saņēmis atbildi, ka nekāds pārskaitījums nav noticis.
— Cik naudas esat pārskaitījis “Skonto”?
— Reāli varam runāt pavisam par 12 miljoniem, kas pārskaitīti. Bet ir 4,3, kas skaidrā naudā nodoti varbūt kādam Guntim… Vēl es gribētu zināt, vai no tām summām, kuras te viens otrs dalīja ar politiķiem, vai politiķi ir visu saņēmuši vai tikai daļiņu? Man rodas aizdomas, ka tikai daļiņu.
— Summas, kas dalītas ar politiķiem, ir jūsu nauda, kura caur Indriksonu aizgājusi politikā?
— Jā, jā, bet man ir būtiskas šaubas, cik liela summa aizgājusi politiķiem. Ir aizdomas, ka lielākā daļa ir palikusi.
— Vai vēl ir palikušas mums nezināmas nianses šajā lietā?
— Viesturs Briedis ir iesaistīts. Man nav nekādas vēlēšanās Briedi aiztikt, viņš man neko nav izdarījis. Bet Briedis ir neapšaubāms Indriksona cilvēks, Ekonomikas policijas priekšnieks ir viņa personīgais cilvēks, kurš izpilda visus viņa pasūtījumus, ar kuru tiek kārtotas kopējas kombinācijas. Esmu gatavs to apliecināt, pierādīt, pie tā strādāt. Bet Briedis šoreiz lai pasaka paldies In-driksonam. Briedis ir vairākkārt atpūties pie manis Vācijā tāpēc, ka Indriksons lūdza, lai viņu uzņemu, viņam grūts darbs. Viņš kārto jautājumus ar Gunču. Es ieeju pie Indriksona kabinetā, Briedis iekšā. Viņš nesaprot, In-driksons ir gudrs vecis, viņš ir muļķis, Viesturs. Viņš ienāk iekšā un manā klātbūtnē saka: “Nu, Gunča, pēdējais jautājums baigi forši izgāja cauri, veči paldies tev saka par nopelnīto naudiņu. Dragā jaunu shēmu, večiem naudu vajag.”
— Vai Viesturam Briedim pieder kādi īpašumi?
— Viņam pieder reālā ekonomiskā vara. Viņš var ierosināt, neierosināt, izbeigt krimināllietu.
— Kāda ir Indriksona motivācija?
— Viņš nav Krievijas aģents — tas viss ir muļķības. Viņš darbojas savā variantā, taisa augšā savu biznesu, pietiekami spēcīgi kontrolē visus politiskos spēkus Latvijā, ir viens no noteicošajiem cilvēkiem Latvijā, kurš regulē, kur valsts iet un kā iet. Tehniski, diplomātiski, aizmugurē stāvošs, bet viņš ir viens no tiem, kas to dara.
— Vai jums nepatīk, kā viņš strādā?
— Ja man būtu politiskā vara.. bet tāpēc jau man to nedod. Ir bijušas tikšanās pirms un pēc 1995. gada vēlēšanām Cīrihē ar Panteļējevu, Kehri, Gunti Indriksonu toreiz, Frankfurtē bija tikšanās. Viņi prasīja, ko darīt. Kehris pēc tam teica, ka es esmu dulls. Zinu, kāpēc mani nelaiž, es neļautu izlaupīt val-sti.
— Kā sadalīja “Latvenergo” trīs miljonus?
— Viena no atslēgas figūrām, kas koriģēja šo lietu, bija Indriksons.
— Vai viņš varētu būt saņēmis daļu naudas?
— Neapšaubāmi.
— Jūs rakstāt grāmatu par Latvijas politisko un ekonomisko eliti.
— Jā, bet tā var tikt un var netikt publicēta. Tur ir par visiem notikumiem, lielākajiem privatizācijas variantiem, afērām, situāciju vēlēšanās. Kā Šķēli pirmoreiz pie varas palaida, kā tika pieņemts lēmums. Viens izvilkums bija — par to, kā Čevers pie manis brauca uz Londonu, kas skāra viņa nozīmēšanu vai nenozīmēšanu premjera amatā. Otrs jautājums — par Indriksona un “Latvijas ceļa” politiķu sadarbību, mana telefonsaruna ar Grīn-blatu, šie 50 tūkstoši.
Starp citu, interesanti — viens otrs Ģenerālprokuratūras darbinieks (tur bija trīs, kas nodarbojās ar manu lietu) — prokurors Stepanovs, paskatieties, kā viens no viņiem dzīvo. Cik zinu, viņš ir nopircis kolosālu privātdzīvokli par kaut kādām 100 — 150 “štukām”…
Vēl viens jautājums — zvanu Indriksonam par parādu, bet viņš saka: “Es jau nomaksāju Jurim Muižniekam. Viņš ir mans bijušais kurators, tagad vienā no augstskolām.” Kad iebildu, Indriksons paziņoja, ka Muižnieks kārtojis visus jautājumus ar Ģenerālprokuratūru, prokurori Ulpi. Bet kā bija — 1997. gada sākumā Indriksons piezvanīja man un teica, ka viņam zvanījis Jurka, viņam viss kārtībā ar Ulpi. Zvana Jurka Muižnieks, saka: viss kārtībā, tagad pie Ulpes, viņa tur priekšniece. Tagad vajag sakārtot jautājumus, Ulpei vajag dzīvokli, vajag “dāču”, vajag kaut ko maksāt. Es saku: “Par ko tad maksāt?” Te piebildīšu — daudzi domā, ka nav fiksācijas. Ir fiksācija. Krimināllietas materiālos ir atzīme, ka ir pieprasīts Vācijai, lai dod materiālus par mani. Vācieši bija veikuši operatīvo novērošanu, noklausījās telefonsarunas. Latvijai materiālus nedeva, bet paziņoja, ka tie atrodas arhīvā. Taču es varu griezties Vācijas tiesā un tos pieprasīt. Tur būs interesanti materiāli par daudziem jautājumiem. Nu, labi, es saku, ja vajag maksāt, tad vajag. Aiznesu Jurim Muižniekam zināmu summu naudas, zvanu, prasu, kas ir. “Jā,” viņš saka, “viss kārtībā, nauda nodota Ulpei, viņa pērk dzīvokli.” Parādījās presē informācija, ka Ulpe nopirkusi dzīvokli Stabu ielā. Muižnieks teica, ka vajag mēbeles priekš Rīgas sakārtot.
— Cik jūs iedevāt?
— Precīzi neatceros, 25… kaut kas tur bija no tās summas, man ir pierakstīts.
— Vai jums ir kāda versija, kāpēc nogalināja tiesnesi Jāni Laukrozi, kam bija jāizskata jūsu lieta?
— Jā, man ir versija. Terorismā apsūdzētie — Pēterbaznīcas tornī. Domāju, ka tad, kad tiesa taisīja spriedumu, kāds Krievijā nolēma, ka tas ir nelikumīgi. Jo huligānisms tur bija, bet terorisma nebija. Domāju, ka tā ir komanda no turienes. Esmu par likumīgām metodēm. Nu, Gunčiks tāpat. Atšaut — nu, kāda jēga viņu šaut? Jārada viņam problēmas, jārada sarežģījumi. Viņš ir normāls vecis, kārtīgs puika, čekists. Ja samaksās, būsim draugi.
— Kāda veida kopīgs bizness jums ir bijis?
— Pamatā ar metālu. “Caur mani” gāja metāls, ko “Skonto” savā laikā sūtīja uz ārzemēm. Bet alkohola biznesu taisīju pats. Neesmu bijis ar “Skonto”. Indriksons pēc dabas ir godkārīgs, viņam ir apziņa, ka viņš ir pirmais. Viņš trako sporta sacensībās, ja viņa komanda zaudē. Pieļaut, ka kāds varētu piespiest viņu kaut ko izdarīt, — tas viņam ir tas trakākais.
Bet ar visiem bija vienošanās. Ar Gunti Ulmani, “Latvijas ceļu”, Tautas partiju. Neizpildīja. Nu ko viņi grib, paši vainīgi.
— Vai ar Ulmani bija vienošanās?
— Esmu iesniedzis Ģenerālprokuratūrā vairākus dokumentus, nosūtījis parlamentam sakarā ar Ulmaņa saistību ar kukuļņemšanu. Neviens nereaģē. Ulmanis no manis ir saņēmis 150 tūkstošus dolāru. Bet pierādīt es to nevaru. Pag, cik iznāca, 120 vai 150? Neatceros. Bet nevaru to pierādīt, nav nekādu parakstu, personīgi neesmu devis, bija starpnieki, kas deva. Zinu, kas deva. Ir pats fakts. Izejot no viņa rīcības — kas notika un kā notika. Viņa rīcība bija neloģiska, ko var pierādīt tikai ar naudas saņemšanu. Tas bija sakarā ar premjera kandidatūras nozīmēšanu, kas bija Čevers, Šķēle tajā laikā.
— Tad, kad viņš Čeveru nosauca?
— Jā, kad Čeveru nozīmēja, nosauca, tajā sakarā tika veikti maksājumi Ulmanim. Bet nevaru to juridiski pierādīt. Varu pastāvēt uz sevi. Ja no manis pieņem liecības, es tās varu dot. Pierādīt to, ka meloju, viņš arī nevar, es nemeloju. Man nav konkrētu pierādījumu dokumentu veidā.
1998. gadā, kad izgāju ārā, bija intervija ar Karginu. Vienā no žurnāliem. Karginam tika uzdots jautājums: “Ko jūs teiktu par miljonāru Stendzenieku?” Kargins atbild: “Viņš nav nekāds miljonārs, viņš ir blēdis, kam jāsēž cietumā.” Īsa atbilde uz īsu jautājumu. Es ieeju pie Indriksona kabinetā, viņš attaisa maciņu vaļā. Ir princips — salaist cilvēkus ragos. Izvelk ar šķērītēm izgrieztu jautājumu un atbildi un saka: “Paskaties, ko tas žīds par tevi raksta. Ārprāts, kādi nekaunīgi var būt cilvēki un riebīgi. Tu, kad pie varas tiksi, “izp…” tos žīdus riktīgi abus divus, iedomājas par daudz.” Protams, Karginam viņš teiks pavisam ko citu: kāds tas Stendzenieks ir nelietis, maita un blēdis, un krāpnieks, viņam ar galvu viss nav kārtībā, viņš visiem parādā, man arī ir parādā. Tas ir princips — vienam tā, otram tā, trešam tā. Esmu gatavs dot Karginam jebkādu zvērestu, ka tie vārdi tieši tādi bija. Es vēlētos, lai Kargins un Krasovickis tos atcerētos brīdī, kad viņiem vajadzēs Gunčiku “izčakarēt”.
Šodien publicējam uzņēmēja Armanda Stendzenieka intervijas pēdējo daļu. Tajā viņš stāsta par firmas “Skonto” darbības aizkulisēm, piemin pedofilijas skandālu un atkal nosauc augsti stāvošu amatpersonu uzvārdus.
Un tad pie manis atskrēja Ģenerālprokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja Biruta Ulpe. Sēdējām mēs — Ulpe, es, prokurors Modris Adlers. Viņš teica: Armand, tiek skatīts jautājums par krimināllietas izbeigšanu pret Kokali un Ševcovu, acīmredzot tūlīt tiks pieņemts lēmums un divu trīs nedēļu laikā lieta tiks slēgta, un cauri. Es jautāju: atbrīvošanas dokumenti ir? Viņš saka: Armand, tu taču zi-ni — kāda būs komanda, tāda būs rīcība. Teiks laist tevi ārā — rīt papīri būs parakstīti, teiks turēt — sēdēsi. Es esmu mazs cilvēks, es izpildu komandas. Tā arī ir. Apsūdzība toreiz atšķīrās no tagadējās.
Bet tolaik sakrita daudzas lietas. Biju aizsūtījis “Rīgas Balsij” informāciju, ka ģenerālprokurors Skrastiņš ir pederasts. Skrastiņam no-strādāja ambīcijas. Kā citādi, ja presē nosauc par pederastu. Televīzijas ziņās parādīja, ka Stendzenieks paziņojis, ka Skrastiņš pederasts. Bet viņš nevar neko izdarīt. Viņam nošauties, bet Stendzenieks jāatstāj par jebkuru cenu. Tāda bija tā komanda. Bet visi tie dokumenti, kas no manis nāca… Viņš bija devis komandu, ka tie uzreiz nonāk uz viņa galda. Viņš bija skraidījis pa prokuratūru un trakojis, ka Stendzenieks ir ārprātīgs: kā viņš uzdrošinās kaut ko tādu ziņot, kāpēc viņš nesēž mierīgi. Doma visiem bija tāda: ielikt iekšā, iegūt vajadzīgo informāciju, paspaidīt ventspilniekus, dabūt nost no politiskās arēnas, dabūt manus īpašumus. Bet tālāk — ko darītu Stendzenieks? Noliektu galvu, atvainotos, darītu visu, lai tikai tiktu ārā. Lielākā daļa tā arī dara. Bet man ir princips. Es varu nosēdēt, cik vajag. Es varu arī vienoties. Tā jau bija 1998. gadā, kad piekritu neatklāt nekādus “kompromatus”. Es teicu: nav jautājumu, viss kārtībā. Es eju politikā. Jūs ejat ar saviem lozungiem, es ar saviem, kurš uzvar, tas uzvar. Es solīju nevienu neaiztikt. Ar Šķēli, ar Ulmani… ar visiem bija vienošanās. Ar “Latvijas ceļu”, Tautas partiju… neizpildīja… nu, ko tad viņi grib? Paši vainīgi.
Toreiz visi pamatīgi nobijās. Situācijā, kad cilvēks atsakās vienkārši izlaupīt valsti. Man bija citi privatizācijas varianti. Tagad privatizācijas būtība ir atdot uzņēmumus par puscenu ārzemniekiem.
Un Indriksons, ko viņš tagad dara? Viņa būtība ir tā, ka viņš nav kopā ar Latvijas valsti, nav kopā ar politiskām partijām. Vai viņš ir kaut ko uzbūvējis, maksājis nodokļus? Viņš ar “Varner” ir iekšā visos centros, universālveikalā, viesnīcā “Latvija”, viesnīcā “Rīga”, Centrālajā stacijā, “Alfā”, “Dolē”. Viņš ir reālais īpašnieks, lai gan viss noformēts uz “ofšoriem” un dažādām firmām. Kādus nodokļus tad viņi maksā? Pievienotās vērtības nodokli? To maksā darījuma pēdējais veicējs, proti, pircējs. Viņi vienkārši iekasē. Vai peļņas nodokli kāds uzņēmums ir maksājis? Viņiem taču nav peļņas, viņi izpārdod to, kas ir Latvijā. Tas viss ir nokārtots ar privatizācijas sertifikātiem, politiķi tiek ieinteresēti.
Jurijs Simoņenko, kas pie viņa strādā, cilvēks, kas saprot biznesa jēgu, ar savām spējām nodrošina biznesu. Bija konkrēta runa. Viņš saka: Gunča, nelien biznesā, bet nodrošini politisko aizmuguri. Jo viss, ko viņš uzsācis, ir nobrucis. Teiksim, viņš sāk “štelles” ar cukuru. Savā laikā viņš gribēja pirkt kuģus ar cukuru. Tā ir mahinācija. Tad sarkanie dzīvsudrabi… Viņš saka: Armand, tas iet. Nē, es saku, neiet, tā ir krāpšana. Viņš saka: es tev pierādīšu. Viņš šādās operācijās notērēja vairākus miljonus, iekrita, tikai gribot pierādīt, ka viņš var. Tāpēc Simoņenko viņam saka: strādā ar politiķiem, pērc viņus, maksā viņiem, nodrošini valsts pasūtījumus. Tā ir valsts kabata, ar ko viņi strādā.
Atnāk pie manis, piemēram, SAB inspektors. Viņš jautā: Armand, ko tu gribi? Kāpēc sniedz visādus iesniegumus? Es saku: tur paņēma tik un tik. Viņš: kaut vai miljonu, kas tas ir? Es saku: trīs paņēma. Viņš: tas ir sīkums. Tad es saku: ko jūs gribat no manis, kāpēc tad es sēžu? Viņš saka: tev ir jāsēž.
Arī par citiem jautājumiem. Es savā laikā uzrakstīju iesniegumu Rīgas apgabaltiesai, ka gribu sniegt liecību Ainara Eisaka krimināllietā par augstas valsts amatpersonas dalību tā saucamajā pedofilijas skandālā. Tad es atrados Stabu ielas izolatorā, Pumpurs saņēma iesniegumu, bet nolēma nekur to nesūtīt. Līdz tiesai bija trīs vai četras nedēļas. Tik ilgi manu iesniegumu noturēja, kamēr tiesa beidzās.
— Ko jūs gribējāt stāstīt?
— Šajā gadījumā tas nav būtiski. Bet es pastāvu uz savu taisnību. Esmu piedāvājis varas iestādēm žurnālistu klātbūtnē iziet melu detektora testu, atbildēt uz jebkuru jautājumu. Bet ar vienu nosacījumu: manā un žurnālistu klātbūtnē uz maniem jautājumiem atbildēs Kehris, Panteļējevs, Birkavs, Šķēle, Bataraga, Indriksons. Kad pret Birkavu, Segliņu un Šķēli bija ierosināta krimināllieta par pedofiliju, kāpēc viņiem uzreiz, tādā steigā bija jāiziet pārbaude ar melu detektoru? Kāpēc Gorbunovs ir sarkans kā vēzis, kad žurnālisti viņam prasa…Visiem ir skaidrs. Neviens jau par to nerunā, pamēģiniet šobrīd iestāstīt Latvijas sieviņām vienu otru lietu.
— Kādu lietu?
— To pašu. Ja Ādamsons būtu nosaucis šo cilvēku, viņam neticētu, izskrāpētu acis, iespļautu tajās, pateiktu, ka apmelo cilvēku. Bet fakts ir fakts. Nav jau vienu otru lietu tik grūti pierādīt. Kā jau teicu, ir interesanti dzīvokļi… ir visādi varianti, ne tikai ekonomiskais. Gunčiks jau zina, kā kontrolēt cilvēkus.
Indriksonam firmā ir Agris Latišs. Indriksons ir uztaisījis variantus, ka Latišs viņam parādā milzīgas summas, citiem “Skonto” darbiniekiem tiek stāstīts, ka Agris ir absolūts idiots, neko nesaprot biznesā, visu sagrauj, zaudējumi ir Agra dēļ. Var jau strīdēties, kāds viņš ir, bet jautājums ir cits. Sāksim ar to, ka sākotnēji “Skonto” firmā bija vairāki desmiti cilvēku. Tad parādījās 25, pēc tam samazinājās līdz 14, vēlāk līdz septiņiem. Indriksons ir visus atspiedis atpakaļ, Simoņenko viņš nespēja atspiest. Bet Latišs bija paņēmis lielu kredītu Pareksa bankā, parakstījās kā “Skonto” direktors. Tad visādas situācijas, kredītu zaudēja, nespēja atmaksāt. Indriksons izvirza jautājumu, ka Latišs ir atbildīgs privāti, ka firma to nesegs, firma te “ņipričom”, viņš pats paņēmis un iztērējis. Bet viņam firmā akcijas. Indriksons izvirza nosacījumu: tev tas ir jāatdod man, jāieķīlā, tev ir parāds. Un visu atņēma.
Kad Indriksons ir kabinetā, viņš zvana uz Pareksa banku — pasakiet Karginam: tas kredīts, kas Agrim ir… nav problēmu to jebkurā laikā samaksāt, bet man vajag “izčakarēt” Agri, un tāpēc, ka man vajag tā izdarīt, lai Pareksa banka “uzbrauc” viņam par procentiem un piespiež pie sienas. Ja jums vajag naudu, nav problēmu, tūlīt došu komandu un naudu aizvedīs, tikai parakstīsiet papīru, ka naudu esat saņēmuši, bet tas kredīts lai skaitās, “brauciet” viņam virsū.
– 2002.02.12
